Atbilde:
Sveika, Linda, paldies par jautājumu! Iemīlēties var, bet tā noteikti nav mīlestība, drīzāk jūtu saviļņošanās, kad dvēselē (arī zemapziņā) atbrīvojas vieta kaut kam, kas ilgu laiku bija aizņēmis tās vietu, bet tagad tur ir tukšums.. Kā mēs zinām tad nekas nepaliek tukšs, upē vienmēr būs ūdens, ja vien tā nav mirusi upe bez avota. Iedomājies, ja ir ilgstošs izsalkums, kāda bauda ir ēst kaut ko garšīgu?Tāpat ar jūtām, ja tās nav piedzīvotas ilgā laika periodā, iestājas bads. Taču ne vienmēr pa rokai ir tieši tas, ko visvairāk kārojas apēst, tāpēc ir vilšanās. Pirmajā brīdī ir apmierinājums, jo remdēts izsalkums, bet otrā ir fakta konstatēšana, ka tas tomēr nebija Tavs mīļākais ēdiens. Paēdis cilvēks, nejutīs tādu baudījumu kā izsalkušais. Tāpat ir ar dvēseles barību, cik daudz tajā ir Dievišķo vitamīnu? Olbaltumvielu? Ogļhidrātu? Tam visam ir jāseko līdzi, lai nerodas ne dvēseles anoreksija, ne bulīmija.Tāpat ar mūsu sirdīm vai dvēselēm, sauciet kā gribat. Tad, kad cilvēks iemīlas citi mēdz teikt, ka "viņš vai viņa ir kā bez prāta" vai "pazaudējuši galvu"! Smadzenēs notiek ķīmiska reakcija,kur darbojas miljardiem atomu, vielu un katalizatoru, kuru rezultātā mainās smadzeņu aktivitāte, frekvences, izdalās noteiktas ķīmiskas vielas, kas rada eiforiju, pacilātību un enerģiju, kaut ko mainīt sava un otra cilvēka dzīve. Paldies, Dievam, ka cilvēki var iemīlēties, jo reizēm tas var būt vienīgais glābšanas riņķis, kas liek sasparoties un atslēgt noglabātās enerģijas dzīles. Taču bīstamais aspekts ir tajā, ka iemīlēšanās jūtas tik ļoti pārņem dvēseli, ka tā pazaudē koordināciju, sapratni par savu būtību, cilvēks it kā pārstāj domāt par sevi un savu ego. Kāds teiks, ka tas taču ir lieliski, jā, līdz zināmam brīdim, kamēr cilvēks nodara sev vai kādam citam pāri, jo pēc tik spēcīgām jūtām, nāk tikpat spēcīgs kritums. Ideāli, ja iemīlēšanās pāraug mīlestībā, taču ne vienmēr tā notiek! Mēdz teikt, ka iemīlas strauji, bet īsta mīlestība nāk ar pacietību un lēnprātību. Neskatoties uz visu, ir jau labi, ka ir gan iemīlēšanās, gan mīlestība, lai ir ar ko salīdzināt un saprast labāko un noturīgāko jūtu formu!Ja pastāvētu tikai mīlestība, cilvēki, iespējams, būtu pārāk ideāli un,iespējams, pat Dievam būtu garlaicīgi! Pastāvot gan iemīlēšanās stadijai, gan mīlestības stadijai, mēs varam priecāties par dažādību un saprast un respektēt gan savas, gan citu vājības un tiekties uz pilnību, jo kurš gan savā mūža nekad nav bijis iemīlējies? Vājības mūs dara jūtīgākus un labsirdīgākus, ja spējam mīlestību uztver pārdabiski un sublimēt labajā un pozitīvajā, nevis iznīcināt to ar slikto un negatīvo!
Ar cieņu un mīlestību,
http://www.es-milu-tevi.lv