ko es saku...
Draugiem lietotājsIevietots: 6. dec 2011 12:54
Kas ir mīlestība? Ko par to saka cilvēks, kurš par to neko nezina... Tas ir tas lielais viss un nekas... Tas ir tas, kas vienmēr ir bijis un būs. Tas ir tas, ko cilvēks vienmēr ir jutis, bet nekad nav izpratis un arī neizpratīs. (Jo ne visas lietas dzīvē ir jāizprot, jāizpēta un jāizzina. Un mīlestība ir viena no tām.) Tas ir tas, kas prātam liek domāt un sirdij liek just. Tas ir tas, ko zini gan Tu, gan Tu, bet par ko mēs klusējam. Kāpēc mēs klusējam? Vai mīlestība mūs tiešām padara tik vājus? Vājus pret mīļoto cilvēku? Jā. Vājus pret pasauli? Nē. Pret pasauli mēs varam iet un cīnīties, un aizstāvēt līdz pēdējam to, kurš ir mums dārgākais. Bet mīļotais cilvēks... Ieliekot sirdi viņa rokās, mēs viņam uzticam savu laimi. Viņa rokās ir lemt – būs prieks, laime, pilnības sajūta vai ... Bet par to šoreiz ne! Par atzīšanos... Mēs baidāmies. Baidāmies, bet tai pašā laikā arī gribam! Gribam pateikt to skaistāko. Izteikt to brīnešķo sajūtu. Pateikt otram to, ko jūt sirds. Jo viņš jau vairs nav tikai viņš. Viņš ir arī es. Daļa manu mirkļu, manu dienu, dzīves. Daļa manu darbu, domu, manu iedvesmu, manu jūtu. Es vairs neesmu tikai es. Jūtot, ka viņš man ir, tiek papildināta tā trūkstošā drusciņa manas būtības, lai es kļūtu par pilnību. Mīlestība mani pilnīgo. Tā arī ir viena no atbildēm... Kāds bērns kaut kad man jautāja, kam un cik bieži es esmu teikusi, ka mīlu šo cilvēku. Aizsākās runas par vecākiem, draugiem un mīļoto cilvēku. Un bez tā, ka es, protams, no šī jautājuma sapratu (ne jau pirmo reizi), ka šī lieta, šķiet, ir pēdējais, ko mēs bieži vien esam gatavi pateikt, man tika uzdots arī brīnumaini racionāls jautājums par šo tēmu. Iepriekš bijām runājušas par attiecību, mīlestības un saistītajām tēmām un tad biju izteikusi frāzi par īpašajiem brīžiem, kad jūties kā viens vesels, esot kopā ar mīļoto. Toreiz man likās, ka viņa īsti neieklausās manos vārdos vai arī vienkārši nesaprot, kas ar to varētu būt domāts. Līdz viņa, uzzinājusi, ka mīļajam cilvēkam vēl arvien neesmu atzinusies mīlestībā, pajautāja vienkāršu un reizē ģeniālu jautājumu: „Bet kā tā var būt, ka tu neesi ko tādu pateikusi cilvēkam, ar kuru tu esi jutusies kā viens vesels...?” Godīgi, mani šis jautājums apstulbināja. Ar to, cik tajā ir ieslēgta vienkārša patiesība. Elementāra. Ko gan lai atbild uz ko tādu? Un to pajautā bērns. Jā, bērns, jo viņi neko nesarežģī. Redz lietas tādas, kādas tās ir savā patiesībā nevis kādas mēs, pieaugušie, tās padarām ar savām bailēm, aizdomām, kūtrumu. Man atlika vien sajusties kā lielākajam pasaules aplamniekam... jo pasaulē nav atbildes uz šādu „kāpēc”.
Ieteikt
23