Nē - cilvēku tirdzniecībai

Oficiālā lapa

 

Ieteikt
 214

Patiesi stāsti

Šeit ir daži reāli piemēri no dzīves. Ja arī Tev ir savs stāsts, padalies!


Latvijas iedzīvotājs vārdā Ritvars piedāvāja Justīnei  (20) labi apmaksātu darbu Īrijas kafejnīcā vai fabrikā. Tika apmaksāti ceļa izdevumi un nodrošināta sagaidīšana. Justīnei ierodoties Īrijā, viņu sagaidīja sieviete vārdā Inta, kas sadarbojās ar Ritvaru. Justīni aizveda uz Intas mājām un informēja, ka darba vietā viņai jāstājas fiktīvajās laulībās ar trešās valsts pilsoni. Justīne tam nepiekrita un pie pirmās izdevības pameta Intas māju. Vēlāk viņa sazinājās ar Ritvaru, kas lika doties pie pakistānieša, vārdā Usmans ,– tas Justīnei palīdzēšot ar darbu. Taču izrādījās, ka arī Usmans nodarbojās ar fiktīvo laulību organizēšanu. Justīni aizveda un turēja viņa draugu dzīvoklī, kur viņu grupveidā izvaroja, pielietojot spēku un draudus. Pēc pāris dienām viņai izdevās izmukt no dzīvokļa – Justīne vērsās LR vēstniecībā Īrijā, kas palīdzēja viņai nokļūt mājās. Meitene uzrakstīja iesniegumu policijā, un tika uzsākts kriminālprocess par cilvēktirdzniecību.
 

Liliana Ziemassvētkos atbrauca uz Dublinu kopā ar draudzeni, kurai bijusī klasesbiedrene solīja darbu McDonald’s. Naudu līdzi ņemt nevajadzēja, vien dzimšanas apliecību un pasi. Lidostā meitenes sagaidīja vervētāja Agnese ar savu melnīgsnējo vīru. Izrādījās – lai tiktu pie darba, formāli jāprecas ar puišiem. Nevienu citu meitenes nepazina, un viņām nebija izvēles. Lilianas precinieks Muhamads Umers Ahrams, kas bija Agneses vīra radinieks, strādāja McDonald’s. Sākumā viss bija mierīgi – abi gulēja vienā gultā, katrs zem savas segas - , taču pēc kāzām puiša izturēšanās krasi mainījās. Vīrs sāka kontrolēt sievas dzīvesveidu un viņu sist, slēdza istabā un pārskaitīja algu savā kontā. Liliana neizturēja un mēģināja bēgt, taču pirmajā reizē viņu atrada. Vēlāk viņai izdevās iepazīties ar latviešu puisi, kurš sameklēja dzīvokli un palīdzēja pazust. Abi uzsāka īstas attiecības, taču Muhamads ilgi nelikās mierā – zvanīja meitenei, draudot nogalināt viņu un viņas Latvijā palikušo dēlu. Atklājās, ka viņš arī iedzinis Lilianu parādos – viņas bankas kontā parādījās summa „ – 1000 eiro”.
 

18 gadus vecā Agate nāca no lauku apvidus un bija vecākā 11 bērnu ģimenē, kas cieta trūkumu. Kad draudzene piedāvāja viņai darbu Īrijas veikalā, Agate ilgi nedomāja un sēdās lidmašīnā. Biļeti apmaksāja draudzenes puisis indietis, kas arī apsolīja sagādāt darbu. Pārītis sagaidīja meiteni lidostā, aizveda uz dzīvokli un piešķīra atsevišķu istabu. Sākumā šķita, ka viss ir kārtībā, taču laiks ritēja uz priekšu un darbu Agatei neviens nemeklēja. Pēc trim mēnešiem indieša attieksme mainījās – viņš teica, ka ir meiteni visu šo laiku uzturējis un Agate ir viņa parādniece. Darba nav, tāpēc būs fiktīvi jāprecas. Agatei nebija, kam lūgt palīdzību, un viņa piekrita svinēt kāzas ar indiešu precinieku. Pēc dažām dienām viņa varēja atgriezties Latvijā – šeit viņa satika puisi, kurā iemīlējās. Pāris uzsāka kopdzīvi, meitene palika stāvoklī, taču tik ātri apprecēties viņi nevarēja – fiktīvās laulības ar indieti nopietni apdraudēja Agates gaidāmā bērna un arī attiecību nākotni.
 

Anete bija bērniņa gaidībās. Viņai bija naudas grūtības un tāpēc meklēja iespēju nopelnīt. Internetā viņu uzrunāja latviešu puisis, stāstīdams, ka viņam ārzemēs ir daudz draugu – tie visi gan iesaistīti fiktīvo laulību biznesā, taču varot palīdzēt arī atrast darbu. Aneti nosūtīja uz Īriju pie viņa „sadarbības partnera” – indieša Vikasa,  kura mājā viņa nodzīvoja trīs nedēļas.  Turpat mitinājās vēl divas latviešu meitenes, fiktīvi precējušās ar imigrantiem. Problēmas sākās, kad Vikass atrada Anetei līgavaini – tas paziņoja, ka pēc dzemdībām bērnam būs jāpaliek pie viņa, savukārt meitene varēs doties prom. Laimīgā kārtā, Anete paveicās aizmukt no viņiem un atgriezties atpakaļ Latvijā.