Es to saku sievietei, kas ir sapratusi savas dzīves sūtību.
Sievietei, kas nebaidījās paskatīties uz ceļu savā priekšā, lai ieraudzītu, cik tas būs grūts.
Sievietei, kas necentās apiet šīs grūtības,bet izcēla tās dienas gaismā un droši stājās tām pretī.
Sievietei, kas vientuļos mazāk darīja vientuļus, kas pabaroja tos, kuri bija izbadējušies un izslāpuši pēc taisnības, kas apspiedējam lika justies tikpat nožēlojami kā apspiestajam.
Sievietei, kuras nama durvis vienmēr ir vaļā,kuras rokas vienmēr aizņemtas darbā un kuras kājas vienmēr iet uz priekšu.
Sievietei, kas pierādījusi vārdu patiesumu - septiņu tūkstoši prieka gadu neattaisno septiņas apspiestības dienas.
Sievietei, kas ir kopā ar mums šovakar -
lai viņa ienāk katrā no mums;
lai viņas piemērs rod turpinājumu;
lai viņu sagaida vēl daudz grūtu dienu, jo tikai tā viņa izpildīs savu uzdevumu. un, lai nākamās paaudzes netaisnības skaidrojumu atrastu vien svešvārdu vārdnīcās, nevis cilvēku dzīvē.
Lai viņas ceļš ir ilgs, jo šī ceļa ritms ir pārmaiņu ritms. Un pārmaiņas, īstas pārmaiņas, vienmēr prasa ilgāku laiku.
Šīs rindas Koelju veltīja 2003.gada prēmijas laureātei, irānietei Širinai Ebadi.