Sirds kailums izkūst netīros dubļos,
Sniegpārslu skrandas pāri tam krīt.
Vienkāršas mīlestības cerību ilgām,
Vienaldzības zābaki pāri ja brien.

Atgrūstai, izsmietai, nievātai, nīstai,
Kailumu noslēpt nespējot vairs,
Netīro dubļu un asaru peļķē
Mīlestības asni tajā jau kalst.

Vienaldzības smago zābaku soļi
Pāri sirds kailumam izsmejot brien,
Ieminot dubļos cerības naivās -
Mīlēt un pašai mīlētai būt.

Sirds kailums izkūst netīros dubļos,
Mīlestības asni tajā kad salst,
Sniegpārslu skrandu, asaru peļķē
Žēluma rekviēms tajā tad skan.
/Egils Dambis/