Madaras zieda sirdī ieraudzīt Tevi,Zieda dvēseles elpā, kā sevi just,
Nojaust, ka esi... kaut kur esi,
Vēl nesatikta... iemīlēta...


Papardes ziedu vainadziņu galvā,
Māllēpju lapu lindrakiem kājās,
Pieneņu pūku vieglumu gaitā,
Un plaukstošu ūdensrozi sirdī...


Rozes liesmas skatienu degošu,
Lilijas zieda cēlumā nākot,
Pretī man - sirds vīzijā klusā,
Liekot man mulst, saprātam zust.


Saulgriežu laiks, madaras zied,
Ik zieda sirdī saredzu Tevi,
Zieda dvēseles elpā jūtu, kā sevi,
Vēl nesatiktu... iemīlētu...
/Egils Dambis/