Tev likās mīlestība izplēnējusi vējā,
Kā vēja nestas rudens lapas,
Ka mūžs uz nogali iet,
Ka nekad nespēsi vairs mīlēt.
Tik patiesi, tik īsti,
Kā kādreiz jaunībā.

Tu klusībā cerēji, un neticēji,
Tomēr Tavā dzīvē ienāca mīlestība,
Kā pērkons no skaidrām debesīm,
Kā ziemas vidū, atplaucis maijpuķītes zieds,
Tik tīrs, tik skaists, tik neviltots,
Kā rasas lāse agrā rīta stundā.

Atnāca bez ilūziju rozā brillēm,
Ar patiesu atklātu smaidu,
Ar vētru sirdī,
Ar apjukumu dvēselē,
Ar bailēm prātā,
Kā pārsteigums,
Kā ziemassvētku brīnums.

Tik Tavas pašas rokās paliek,
Spēt saglabāt šo ziedu sevī.
Ļaujot uzplaukt tam sirds siltuma gaismā,
Vai nosalt ziemas salā.
Noticēt sev, nepadoties bailēm,
Un vienkārši mīlēt....
/Egils Dambis/
25. okt 2011 g