Svešiniecei.
*******
Svešiniec, nenāc caur ziedošu pļavu,
Pienenes nozied, pūkas iznēsā vējš.
Atnāc caur ziemas skarbuma salu,
Kad vientuļš klīstu es kupenās viens.

Svešiniec, nenāc, kad draugu ir daudz,
Nāc, kad tie pazūd kā pērnais sniegs.
Daudzi ir blakus, kad līksmība, prieks,
Ne brīžos, kad grūti - esi palicis viens.

Svešiniec, atnāc, kad sirds Tava jutīs,
Ka puteņo sniegs un sirdī man salst.
Ar ziedošu pļavu un saulstaru smaidu,
Ko nespēj aizpūst tik vienkārši vējš.

Svešiniec, atnāc, kad dvēsele kliedz,
Un tuksnesis sirdī, kur trako vējš.
Kad sadedzis viss, vairs nav it nekā,
Un kupenās baltās esi palicis viens.
/Egils Dambis/