“Pašu pirmo skolas dienu neatceros, bet ar zināmām šausmām atmiņā palikusi 2.klase, kad mamma man lika vilkt zeķubikses uz skolu. 3.klasē skolas pagalmā atradu mazu kaķīti, apņēmības pilns aiznesu to mājās, par ko mammai bija iebildumi, dabūju nest to kastītē atpakaļ, par ko saņēmu lielus pārmetumus no savām skolas draudzenēm, jo kaķītis tā arī pazuda. Tāpat atceros, ka jau nākamajā klasē, dauzoties starpbrīžos, salauzu īkšķi. Sporta nodarbībās piedalījos tik un tā, bija jāskrien kross, kur piedalījos ar visu savu salauzto pirkstu, nokritu un salauzu ģipsi. Taču, neraugoties uz visām nelaimēm, tieši tad tiku pamanīts kā sportisks čalis, kad sāku savas sportista gaitas, kas bija un arī tagad ir nozīmīga manas dzīves sastāvdaļa, vienmēr aktīvs, kustībā un super, ja pirmais.”

Santas acis iemirdzas, kad ir jāsāk runāt par skolas laiku, laikam nedarbu ir daudz, neraugoties uz to, ka viņa vienmēr bijusi teicamnieču rindās. “Vēstures stundā bija ļoti garlaicīgi, tāpēc iekodu blakussēdētājam plecā. Puisis par sliktu uzvedību bija piesēdināts man blakus, lai būtu mierīgāks un vairāk pievērstos mācībām, tāpēc, protams, rājienu dabūja viņš par bļaustīšanos stundas laikā, jo ne jau nu “kārtīgā” Santa varēja kaut ko sastrādāt.” Par izgājienu, kā viņa 8.klasē pirmklasnieku aiz žaketes uzkarināja uz pakaramā, Santa lūdz nevienam nestāstīt.

Meitene – velnēns, stāstu ir daudz. Sabīne esot saklausījusies gudrības, ka, saberot raugu tualetes podos, varot panākt, ka tas uzbriest un labierīcības vairs nav izmantojamas un visus palaistu mājās, taču šis eksperiments esot izgāzies, aukstajā ūdenī raugs palicis tāds pats, kā tajā iemests. “Mans lielais nedarbs bija 9.klasē, kad bieži patika “nobastot” stundas, kas tika atzīmēts žurnālā. Audzinātāja sauca uz pārrunām, draudēja, ka ies ar žurnālu pie vecākiem un visu izstāstīs, tāpēc radās grandiozs plāns – paņemt žurnālu un izlabot norādītos telefona numurus, nācās piekrāsot un pielabot kaut ko katram numuram, citādāk veiktās izmaiņas bija pārāk redzamas. Vēlāk vienkārši žurnālu noslēpām. Tika izziņots, ka visiem būs jāraksta eksāmeni visos priekšmetos, lai varētu izlikt atzīmes, jo žurnāla vairs nebija, tad klasesbiedrene piedraudēja nodot mūs, nolikām to ķīmijas kabinetā, kur to arī atrada skolotāji. 12.klases izlaidumā gan sapratu, ka audzinātāja zināja mūsu mazo noslēpumu un nedarbu, taču nenodeva mūs.”

“Politikas stundā skolotājs reiz uz mani paskatījās un dusmīgi teica: “Anna Počujeva, kad tev paliks 18 gadi, es tevi iesūdzēšu tiesā!” Bet es jau neko nedarīju - vienkārši sēdēju un traucēju stundu,” stāsta Anna un pati gardi smejas. Salidojumā esot pārjautājusi skolotājam, kā tad būšot ar tiem tiesu darbiem, uz ko saņēmusi draudzīgu atbildi, ka viss jau ir aizmirsts, viss esot kārtībā.

“Es atceros pašu pirmo 1.septembri, kad es tāds mazs cilvēks stāvēju, visi man nesa ziedus, bet es pat nesapratu – par ko?! Zināju, ka dzimšanas dienas nav, turēju ziedus pilnu klēpi un tā arī nesapratu, kāpēc visi man tos ir sanesuši.” Viens no nejaukajiem nedarbiem bija, kad pēc strīda ar klasesbiedreni, kurai bija ļoti bail no vardēm, Klinta ar sabiedroto Jāni ielēja burciņā varžu kurkuļus un nolika meitenei uz galda. Klinta atceras: “Viņa tik ļoti pārbijās, satraucās, ka tā burka nogāzās, saplīsa, tie kurkuļi visi pa grīdu. Atnāca audzinātāja, sabāra viņu un vēl lika visu savākt. Tas bija briesmīgi. Ludmila, piedod, es tā vairs nekad nedarīšu!”

Nostaļģija... un ne tikai vārdos, bet arī bildēs. Apskati, kādi ir izskatījušies Drugiem.lv grupas darbinieki skolas laikā.