Padzerties no reklāmas akas 6

Reklāmas industrijā bailīgajiem nav vietas – tā ir īsta gaļasmašīna, kurā par katru latu cīnās radio, TV, internets, drukātie mediji, vides mārketings un dažnedažādas mediju un reklāmas aģentūras. Tā brīžiem ir nežēlīga, bet tajā pat laikā aizraujoša cīņa, kurā ir ne vien uzvarētāji un zaudētāji, bet arī kritušie. Reklāma ir viena no vissvarīgākajām un vienlaikus nesaprastākajām nozarēm ekonomikā. Par to visu mums stāsta Liāna Conley, draugiem.lv reklāmas nodaļas vadītāja. Uzaicinājumu darboties, iespējams, sarežģītākajā reklāmas platformā viņa pieņēma četrus mēnešus pirms pasaulē nāca viņas un Robina Conley pirmdzimtais – Kurts. Drosmīgi, vai ne?

Cilvēki pieprasa medijiem pasauli bez reklāmas, nesaprotot, ka tā ir vienīgais veids kā medijam dzīvot, iegādāties saturu, samaksāt darbiniekiem un galu galā – nodrošināt savu neatkarību. Mediju neatkarība ir viens no valsts neatkarības svarīgākajiem aspektiem. Iedomāsimies pavisam vienkāršu situāciju – šobrīd draugiem.lv pieder portāla veidotājiem. Portāls dzīvo pats no saviem ienākumiem – pakalpojumiem un reklāmas, ir brīvs no jebkādas ietekmes, bet vienudien atnāk naudasmaiss un nopērk portālu. Ja tas ir biznesa darījums, nav problēmu, bet ja politisks? Ja tā mērķis būtu izmantot draugiem.lv kāda grupējuma interesēs? Šobrīd draugiem.lv nopirkt ir grūti – liels, stabils, labi pelnošs – oligarhiem rociņas par īsu... Redziet, cik daudz mums reklāmu? Tas nozīmē, ka esam neatkarīgi. Ja es redzu mediju, kurā nav reklāmu, domāju – no kurienes viņam nauda, kas apmaksā šī medija eksistenci, kā interesēs tas darbojas?

Reklāmas industrija ir lielisks ekonomikas indikators – ja uzņēmējiem ir līdzekļi reklāmai, tātad bizness attīstās. Diemžēl jāatzīst, ka par spīti optimistiskajiem izaugsmes rādītājiem, reklāma liecina, ka šobrīd valda totāla ilgtermiņa stagnācija. Tirgus aug par 2-3% gadā, kas faktiski, ņemot vērā inflāciju, kļūdas procentu un citus apstākļus, nozīmē, ka izaugsmes nav. Pēc lielā krituma bija diezgan straujš kāpums, kas nu ir apstājies un nav nekādu pazīmju, ka tuvākajā laikā izkustēsies. No industrijas dalībnieku viedokļa tā ir gan laba, gan slikta ziņa. No vienas puses situācija ir prognozējama, no otras – cīņa par pīrāga gabalu tikai saasinās, jāizdomā aizvien jaunas metodes, kā palielināt savu tirgus daļu. Situācijā, kad galvenais lielums ir nemainīgs, viss vai nu stāv uz vietas, vai arī sākas galma intrigas ar dunčiem mugurā un saindētiem vīna biķeriem. Jācer, ka līdz tam nenonāks, tomēr jāsaprot, ka industrijai tā naudas lādīte ir dzīvības un nāves jautājums, turklāt burtiskā nozīmē.

Lai labāk saprastu, kā darbojas reklāmas industrija, iedomāsimies vienu lielu uzņēmumu, kuram ir budžets x, ko investēt produktu un zīmola mārketingam.

Pirmkārt, pašā uzņēmumā ir viens vai vairāki darbinieki, kas atbild par šīs naudas sadalīšanu un normālā situācijā arī atdevi no tās. Nauda parasti sadalās starp reklāmas un sabiedrisko attiecību aktivitātēm. Lai arī tās ir atšķirīgas nozares, nereti tās ne vien sadarbojas, bet pat īsti nevar atšķirt vienu no otras. Reklāmas aģentūras dalās radošajās un mediju aģentūrās. Radošās domā kampaņas ideju, „medijnieki” plāno, kā labāk aizsniegt auditoriju.

Salīdzinoši nesen darboties sākušas arī digitālās aģentūras, bet tās vēl tikai meklē savu vietu zem saules. Viens ir skaidrs – tās apkalpo internetu, bet pakalpojumu klāstā ietilpst ne tikai digitālie risinājumi, bet arī sociālo tīklu kontu apkalpošana, kas ir tīras sabiedriskās attiecības. Līdz ar to digitālās aģentūras konkurē ar sabiedrisko attiecību un radošajām aģentūrām, vai arī sadarbojas ar tām.

Piramīdas augšgalā vai arī apakšā – kā jums labāk tīk, atrodas reklāmas vide – mediji (TV, radio, Internets, prese), vides stendi (ielu plakāti, reklāma uz sienām, lielveikalu reklāmas) un citas platformas, kur iespējams pārdot un nopirkt reklāmas laukumu.

Visa šī vide un tās dalībnieki ir atkarīgi viens no otra un viens ar otru konkurē, bet pats galvenais - visi cer uz vienu un to pašu naudas maku, kurš nebūt nav milzīgs un lielāks nepaliek.

Saprotams, ka mums kā Interneta pārstāvjiem gribētos, lai pieaugtu interneta daļa kopīgajā reklāmas budžetā, tomēr Latvijā tas notiek salīdzinoši lēni – ja pasaulē ir runa par aptuveni 20% lielu interneta daļu reklāmas industrijā, tad Latvijā tie ir 15 %. Iemesli tam ir visdažādākie, bet viens no būtiskākajiem ir paradokss – par internetu ir pārāk precīza informācija. Vai jūs zināt, kā mēra radio klausītāju skaitu? Izdala pāris tūkstošiem cilvēku blociņus, kuros viņi reģistrē, ko klausās, TV mēra ar pārsimts pultīm, savukārt, internetā viss ir precīzi. Klients redz, ka baneris, kas stāv jau trešo dienu, zaudē auditoriju. To, vai radio rullītis strādā vai nē, viņš nezina, tāpēc sirds mierīga. Atdevi no šī rullīša izmērīt nav iespējams, tāpēc lai tik skan... Dīvaina attieksme naudas deficīta apstākļos... Tomēr tas mainās, un aizvien vairāk uzņēmēju atrod savas mājas un iespējas internetā.

Cilvēki mēdz dēmonizēt reklāmu – filmu nav iespējams noskatīties, portālu nav iespējams atvērt... Es gribētu teikt, ka reklāma ne vien pārdod, bet galvenokārt informē. Iegādājoties zobu pastu vai veļas pulveri, mēs parasti izvēlamies to, par kuru esam dzirdējuši – pamatā no reklāmas. Mēs vairāk uzticamies produktiem, par kuriem kaut ko zinām, un tieši reklāma ir tā, kas mūs informē. Tas ir ļoti būtisks aspekts, kas jāņem vērā arī mazajiem uzņēmējiem – ja cilvēks būs redzējis jūsu produktus uz plakāta vai kaut tikai lapu sociālajos tīklos, klients jums uzticēsies vairāk, jo esat jau mazliet pazīstami. Reklāma nav neizbēgams ļaunums, tā ir dzīva, aktīva un ļoti svarīga industrija – lamāt reklāmu pēc būtības nozīmē spļaut akā, no kuras dzer, jo tieši tā nodrošina, ka, ieslēdzot datoru vai televizoru, mēs varam iegūt visu, ko vien vēlamies – informāciju, izklaidi, ziņas... Par to visu ir samaksāts ar reklāmu.