Pirms vairāk nekā 10 000 gadu, kad kusa lielie ledāji, iznākumu paredzēt nevarēja, kā veidosies jauna vieta šai pasaulē, kas atradās netālu no Ziemeļu pola. Aptuveni tūkstošgadu garumā zeme un ūdens mērojās spēkiem un daudzu katastrofu rezultātā zemes šaurums, kas agrāk savienoja kontinentu ar Skandināviju, Ziemeļjitlandē tika pārrauts, radīdams spraugu, pa kuru no rietumiem varēja ieplūst sāļais ūdens. Un tā radās jūra ar iesāļu ūdeni, kur viss bija mazāks nekā citur – gan sāls, gan augi, gan dzīvnieki, gan tautas, kuras dzīvoja pie tās. 

Katrs būs pamanījis jūras izskaloto ūdensaugu kaudzēs dīvainas, dakšveidīgi zarotus augus ar pūslīšiem ‘lapu’ galos. Tie ir pūšļu fuki (Fucus vesiculosus) – vienīgās daudzgadīgās brūnaļģes Baltijas jūrā. Svaigi fuki ir ģļotaini un brūnganzaļi, izkalstoti tie kļūst tumšbrūni, gandrīz melni. Okeāna piekrastes gultni mērenajā un aukstajā klimata zonās daudzviet klāj zemūdens meži – aļģu audzes, kas paceļas līdz par 50 metru augstumā. Baltijas jūras mežus veido fuki. Lielākie krūmi gan ir tikai metru augsti, bet parasti pat daudz zemāki. Lielie augi ir vairākus gadu desmitus veci. Ik gadu veidojas viena lapoņa stakle, tādēļ fuka nodzīvotos gadus var viegli saskaitīt. Mežs ir mājas daudziem iemītniekiem – arī jūrā. Baltijas jūras fuku mežos dzīvo līdz pat 30 dažādu sugu dzīvnieku – visvairāk visādu vēžīsu un tārpiņu. Piestiprināti pie fukiem nobriest un izšķiļas renģu ikri, bet to audzēs slēpjas reņģu un daudzu citu zivju mazuļi.