Laima Vlača , 67 gadi. Pulmonālā arteriālā hipertensija
“Ļoti vēlos, lai maniem bērniem viss būtu labi. Ja ģimenē viss ir labi, tad visiem ir labi. Tāds ir mans uzskats. Vislielākais palīgs ir mans vīrs Staņislavs, ar ar viņu... esam ilgi kopā. 3. martā būs 43 gadi.
Man ir daudz labu atmiņu par to, kas ir bijis – tik daudz skaistu brīžu! Vīrs nekad neaizmirst ne manu, ne bērnu dzimšanas dienas, nedz kāzu jubilejas. Tad viņš man dāvina frēzijas, jo mūsu kāzās man bija frēziju pusķis. Staņislavs ļoti mani atbalsta, ejot gan uz veikalu, tirgu, gan citur, kur vien nepieciešams. Uz viņu varu paļauties simtsprocentīgi! Tagad, kad pašai raiti nesokas iešana, viņš ved pie rokas.
Virtuves darbi stingri sadalīti: vīrs taisa zupas, bet es smagos gaļas ēdienus. Arī, skatoties TV, mūsu gaumes dalās. Viņš skatās internetā pieejamos seriālus, tā saucamos bojevikus. Man tie ne sevišķi patīk, un es vairāk koncentrējos uz romantiskām filmām. Ir dažas filmas, ko varam skatīties kopā, piemēram, “Homeland”. Tā bija tik laba sajūta, ka varam kopā apspriest redzēto...
Tagad tikai reizēm aizejam uz teātri, bet agrāk nebija lugas, ko mēs nebūtu redzējuši! Nesen Dailē bijam uz lietuviešu režisora “Izstumtajiem”. Ne sevišķi patika izrāde, pat vienubrīd gribējās celties un iet projām, bet tad sapratām, ka svarīgāk ir pabūt kopā ārpus mājas un noskatījāmies līdz galam. Es katru brīdi izjūtu kā vīrs rūpējas par mani.”