Ieva Plūme, 42 gadi. Pulmonālā arteriālā hipertensija
“Būšu lakoniska: man patīk lasīt, rakstīt un skatīties kino. Pēdējā grāmata, kas mani aiznesa prom no realitātes, bija Sandro Veronēzes “Rāmais haoss” Daces Meieres tulkojumā. Tas teksts mani piesavināja: varēju iegrimt tajā kā upē, nedomājot, vai vispār protu peldēt. Filmas? Pēdējā, ko noskatījos, bija “Mežone”. Šī filma bija emocionāla un meditatīva tikšanās ar ainām “iz bērnības”, savienošanās ar pagātni. Pat kāda asara nobira.
Tuvinieki man ir ļoti, ļoti nozīmīgi. Dēls, mamma, māsa, draugs. Tas dod abpusējas saiknes izjūtu, ko grūti ietērpt vārdos. Šīs attiecības ir kā dziesma par drošību, mīļumu, sapratni un mājām.
Pēdējos trīs gadus vislielāko atbalstu man sniedz māsa Antra. Mums ir 7 gadu vecuma starpība. Tad, kad man bija septiņi, mazgāju viņas autiņus. Atceros kā mamma atnāca no darba un brīnījās “Tu mazgā autiņus!?”, bet man tas bija pašsaprotami – nu, mazgāju. Jo autiņi IR jāmazgā. Kad māsa bija pavisam sīciņa, man viņu nemaz nedeva, varbūt baidījās, ka nepratīšu ar mazuli ņemties. Atceros, ka domās salīdzināju viņu ar savām lellēm, bet mazā māsa nu nemaz nelīdzinājās lellei. Mazule bija kā jauna pasaule, kas man atvērusies.
Nu jau Antra ir pieaugusi, bet man tā patīk, kad viņa man zvana vai atsūta īsziņu, jo ar viņu es jūtos gan kā māsa, gan kā draudzene. Tagad varbūt fiziskā ziņā mēs esam apgrieztās lomās, jo tad, kad saslimstu vai man ir grūtāk ar veselību, viņa brauc ciemos, lai palīdzētu. “