Līva Brizga , 24 gadi. Cistiskā fibroze un pulmonālā arteriālā hipertensija
“Man patīk mans darbs – ne tikai tāpēc, ka es varu plānot savu laiku, bet arī pēc būtības, jo man liekas, ka apdrošinašanas aģenta darbs ir ļoti noderīgs. Patiesībā man patīk viss, ko es esmu iesākusi darīt, jo koncentrējos tikai uz pozitīvo, uz plusiem.
Mani interesē ļoti daudzas lietas, arī tās, ko nekad neesmu darījusi. Pat tad, ja kādas aktivitātes vai hobiju esmu pamēģinajusi tikai vienu reizi, tas liekas aizraujoši. Reizēm man šķiet, ka esmu cilvēks, kam ir atkarīga cilvēka daba. Esmu atkarīga no pozitīvajām emocijām, ko saņemu procesā.
Man vienmēr apkārt ir daudz draugu un viņiem ir svarīgas ne tikai savas aizraušanās, bet arī tas, lai es to pamēģinu. Un es to daru labprāt, mēģinu saprast, kapēc viņiem patīk tā vai cita lieta, gribu to izjust, saprast savus draugus labāk. Viņi ir tie, kas man palīdz ikdienā, arī tētis un brālis, arī krustmāte, kura ir medmāsa pēc profesijas. Nekad nejūtos pamesta vai vientuļa, drīzāk otrādi; reizēm palīdzēt gribētāju ir tik daudz, ka paliek neērti! Ja vajadzēs, pat atbrauks un izmazgās grīdu un vēl strīdēsies, kurš to darīs...
Pirms dažām nedēļām draugi noorganizēja braucienu pa Latgali, man likās, ka vajadzēs viņiem atteikt, jo sapratu, ka daudz ko nevarēšu – kāpt skatu torņos, pilskalnos. Negribēju, lai manis dēļ viņiem ir no kaut kā jāatsakās. Bet viņi teica, ka skatu torņos viņi var kāpt citreiz, savukārt, ja es kaut kur nevarēšu uzkāpt, tad viņi mani uznesīs! Tās bija labākās brīvdienas pēdējo gadu laikā, es jutos tik ērti, man nebija ne par ko jāuztraucas. Mani draugi ir zelta vērti: mēs esam koā kopš bērnības un es nevaru beigt priecāties, ka man apkārt ir tādi cilvēki.
Man ļoti patīk dejot. Pēdējos divus gadus tas man ir par smagu, bet es ceru, ka man vēl būs tāda iespēja. Kādreiz – tad, kad vēl varēju, ļoti patika skriet – es skrēju gan skolā, gan vakaros ar draugiem. Tagad es bieži skrienu sapņos. Pamostos no rīta un saprotu, ka tas ir bij