Atklāj Latviju no jauna

Oficiālā lapa

 

Ieteikt
 70

Krāslava un Aglona kopā ar Ingu Pizāni

gal_285973370_large

Inga Pizāne ir žurnāliste un dzejniece, kas sapņo par savu dzejas grāmatu, publicējusi savus darbus vairākos Latvijas kultūras izdevumos, iezīmējot sevi kā jaunās dzejnieku paaudzes pārstāvi. Lai arī patlaban strādā Rīgā, vismaz reizi mēnesī, bet vasarā pat biežāk brauc uz dzimto Krāslavu, kur dzimusi, augusi un mācījusies. Inga labprāt pārceltos uz dzīvi atpakaļ Krāslavā un pašlaik cenšas organizēt savu dzīvi tā, lai tas tuvākajā nākotnē būtu iespējams. 

"Vienmēr, kad braucu prom no Rīgas, pie sevis klusībā saku: atā, galvas pilsēta, sveika, sirds pilsēta!" saka Inga. Šī ir arī dabas pilsēta, un Inga piebilst, ka Krāslava ir viņas vienīgā saikne ar pasauli, jo šeit iespējams atpūsties no cilvēku pūļiem, uzspiestas laika izjūtas un satikt sevi. 

gal_285732038_large
Turpat ap mūsu satikšanās vietas - kafejnīcas "Mārīte" - stūri ir pilsētas laukums ar strūklaku, kas attēlo pilsētas simbolu - burulaivu ar pieciem airiem. Katrs šīs laivas airis simbolizē vienu no pamatiedzīvotāju tautībām, kas no seniem laikiem dzīvo Krāslavas teritorijā, - latviešus, krievus, baltkrievus, ebrejus un poļus. Īpaši iespaidīgi strūklaka izskatās diennakts tumšajā laikā, kad to izgaismo 13 prožektoru.

gal_285732015_largegal_285732018_largegal_285732021_large
Inga mūs ved iepazīstināt ar kādu vīru, kurš kopš bērnības iespiedies spilgtā atmiņā. Pēc satikšanās Inga saka, ka viņš nav mainījies ne par mata tiesu un ar gadiem viņa harisma tikai augusi. Keramiķis Valdis Pauliņš ar savu ģimenes darbnīcu un cepli ir stabila Krāslavas vērtība. Asprātīgais kungs tūlīt ir gatavs līst iekšā melnajā ceplī un celt ārā visus labumus: "A, ku' brašs puisis!" viņš garšīgi nosēcas, celdams melnu, tikko apceptu māla krūku. Pēc tam Valdis parāda, kā gatavo slavenās Latgales vāzes. Nonācis līdz vāzes kaklam, viņš saka, ka to veidojot ar tādu kā sievasmātes žņaugšanas kustību, ko tūlīt arī demonstrē, un izstāsta anekdoti: 
- Labdien, policista kungs, man sievasmāte nomira! 
- No kā nomira? 
- No sēnēm! 
- Bet kāpēc viņa tāda zila?
- Ēst negribēja. 

gal_285732028_largegal_285732033_large
Visi kopā dodamies uz salīdzinoši nesen atklāto Krāslavas amatnieku istabu. Tajā ir darbnīca un izstāžu zāle, kurā iespējams aplūkot labāko Krāslavas amatnieku darbus. Ja kaut kas iepaticies, varēsiet dabūt arī amatnieka kontaktus un sazināties ar viņu personīgi.

Ejot ārā, pabāžam degunu ap mājas stūri un pagalmā ieraugām dārgumu noliktavu ar vecām automašīnām. Turiet acis un ausis vaļā, pārsteigumi gāzīsies virsū no skaidrām debesīm!

gal_285732040_largegal_285732045_large
Krāslavā ir pārstāvētas četras konfesijas, un katrai no tām ir sava baznīca, kas ir arī pareizticīgo, luterāņu, katoļu un ebreju sabiedriskās dzīves centri. Inga saka, ka tā ir liela vērtība - tik mazā pilsētā tik atšķirīgs konfesiju sastāvs tikai bagātina tās vidi.

gal_285732049_largegal_285732054_large
Viena no skaistākajām Krāslavas vietām ir grāfa Plātera pils jeb Krāslavas muiža. Grāfs Plāters, kurš ēku cēlis, pie tās licis uzbūvēt arī mākslīgās pilsdrupas, lai viesiem pils izskatītos vecāka un diženāka. Tepat nosēdināta lauviņa, kurai pili uzdots sargāt. Ar grāfa Plātera ģimeni saistās kāds traģisks Šekspīra lugas cienīgs stāsts - viņa meita Emīlija bija iemīlējusies kareivī, taču abiem jauniešiem neļāva precēties. Tad nu abi sarunājuši darīt sev galu - meitene lēkt pa pils augšējā stāva logu, bet kareivis - nošauties netālajā kalnā. Meitas plānus pēdējā brīdī izjaucis nejaušs garāmgājējs, diemžēl kareivis miris no sava ieroča. Inga mūs ved rādīt kareivja piemiņas vietu - Karņicka kalnu.

gal_285732063_largegal_285732069_large
No Karņicka kalna var redzēt Krāslavas tipisko ainavu - koka mājiņas, Daugavu ar saliņām, tiltu un meža masīvu. Šeit uz kalna trepītēm esam gatavi sēdēt cauru dienu, vērot pilsētas un upes plūdumu, nemanot ieslīgstam sarunās, kas nu nekādi nav saistītas ar šodienas filmēšanas darbu.

gal_285732079_largegal_285732089_largegal_285732125_large
Krāslava gandrīz nav cietusi 2. pasaules kara laikā, un, pateicoties šim apstāklim, gandrīz neskarta līdz mūsdienām saglabājusies 20. gadsimta sākuma koka apbūve, kas šai Dienvidlatgales pilsētai Daugavas krastos piešķir savdabīgu skaistumu.

gal_285732138_largegal_285732147_largegal_285732156_large
Dodamies uz Priedaines koka putnu vērošanas torni, kas ir augstākais koka tornis Latvijā. No turienes paveras brīnišķīgs skats pāri priežu galotnēm, Daugavas ūdeņiem, un Inga mums stāsta, ka uz vienas no šīm saliņām savulaik kāds vīrs esot mitinājis pa vasaru savas aitas. Viņš pārcēlis tās ar laivu pār upi un atstājis brīvās ganībās, kur tām netrūka ne nieka. 
Torņa augšā laiks atgādināt arī par Krāslavas vārdu, kas cēlies no latgaļu vārda "krāsls"  (krēsls), jo Daugava pie Krāslavas met vairākus lokus, kas pēc formas atgādina krēslus. Turklāt senatnē uz Daugavas sēkļiem pie Krāslavas bieži esot "uzsēdušies" plosti. 

gal_285732177_largegal_285732192_large
Dodamies uz Aglonas baziliku, kurā savulaik viesojies pats pāvests Jānis Pāvils II. Kā daudziem latgaliešiem, arī Ingai ar šo vietu saistās ceļojumi ar ģimeni augusta vidū, kad, lai svinētu Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dienu, uz šejieni plūst svētceļnieku bari no visas Latvijas un pasaules. Baznīcai otrā pusē atrodas svētavots, bet tai priekšā plešas ezers, virs kura redzami brīnišķīgi saulrieti.

gal_285732365_largegal_285732370_large
Vēl pēdējo maģisko saulrieta gaismu mums izdodas noķert Kristus Karaļa kalnā, kas ir gluži jauns unikāls skulptūru komplekss, atklāts 2006. gadā divu kilometru attālumā no Aglonas bazilikas. Koka skulptūru autors ir Ēriks Delpers, un viņa darbi skatāmi daudzviet Latvijā.