STIKLA NAMS
| Fani | 3 |
|---|---|
| Žanri |
Ieteikt
1
Biogrāfija
Glass House jeb Stikla Nams ir brīva radoša apvienība, kuras kodols ir divi draugi – Nauris un Indreks, retumis iesaistot tajā vēl kādu cilvēku.
Stikla Nama būve tika uzsākta deviņdesmito gadu vidū un ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem turpinās līdz pat mūsdienām. Tā sevī ietver dzeju, prozu, tēlotājmākslu, eksperimentus ar skaņu, prātojumus, lozungus, definīcijas, vārdus un ne-vārdus, vakara saulrietus, rīta rasu, ikdienas debessmannu…Jā, tā gan.
Izpausmes norit sesiju veidā un ir raksturojamas kā postmodernas performances, reizēm – hepeningi. Darbība pati par sevi ir rezultāts.
Stikla Namā neeksistē fizikas un citu zinātņu likumi, toties var atrast personību šķautnes, kas citkārt ir jaušamas daudz mazākā mērā; var atrast telpas, kuras apgaismo vilcenes acis, vai arī tādas, kurās, sekojot līnijām plaukstu nospiedumos, var abstrahēties no putna, jo saprotams un izdzīvojams ir tā lidojums…Ir kakti, kuros tekalē tumsas rūķi un mīt čūskas, kas ēd pašas sevi no astes, un ir saules izgaismotas vietas, kur vienīgais konstantais lielums ir nevis iedomāti griesti, bet gan dzīvais Dievs.
Visas akcijas un konstrukcijas ir pakļautas tikai vienai likumam – tādam, ka nekādu likumu patiesībā nemaz nav.
Stikla Namā vienlīdz mierīgi kopā sadzīvo miers un klusums ar atonālo, disonējošo. Muzikālajās improvizācijās tas kļūst uzkrītošs, kad vienotā veselumā sastopas sintezatora sterilā skaņa ar elektroniski pārveidotiem impulsu ģeneratoriem un dažādu palīgefektu delay un wah-wah sakultie kokteiļi ar nevelc-kaķi-aiz-astes ģitāru, kura skan kā no mucas un pamanās disonēt pat tad, kad ir noskaņota.
Itin viss, ko jūtam, pārdzīvojam un kam pieskaramies, kļūst par mūziku. Kļūst par stiklā atvizējušu sauleszaķi bērnišķam priekam, neraugoties uz to, ka šeit un tagad esam tikai viesi nostāstos par aizgājušiem laikiem.
Stikla Nama būve tika uzsākta deviņdesmito gadu vidū un ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem turpinās līdz pat mūsdienām. Tā sevī ietver dzeju, prozu, tēlotājmākslu, eksperimentus ar skaņu, prātojumus, lozungus, definīcijas, vārdus un ne-vārdus, vakara saulrietus, rīta rasu, ikdienas debessmannu…Jā, tā gan.
Izpausmes norit sesiju veidā un ir raksturojamas kā postmodernas performances, reizēm – hepeningi. Darbība pati par sevi ir rezultāts.
Stikla Namā neeksistē fizikas un citu zinātņu likumi, toties var atrast personību šķautnes, kas citkārt ir jaušamas daudz mazākā mērā; var atrast telpas, kuras apgaismo vilcenes acis, vai arī tādas, kurās, sekojot līnijām plaukstu nospiedumos, var abstrahēties no putna, jo saprotams un izdzīvojams ir tā lidojums…Ir kakti, kuros tekalē tumsas rūķi un mīt čūskas, kas ēd pašas sevi no astes, un ir saules izgaismotas vietas, kur vienīgais konstantais lielums ir nevis iedomāti griesti, bet gan dzīvais Dievs.
Visas akcijas un konstrukcijas ir pakļautas tikai vienai likumam – tādam, ka nekādu likumu patiesībā nemaz nav.
Stikla Namā vienlīdz mierīgi kopā sadzīvo miers un klusums ar atonālo, disonējošo. Muzikālajās improvizācijās tas kļūst uzkrītošs, kad vienotā veselumā sastopas sintezatora sterilā skaņa ar elektroniski pārveidotiem impulsu ģeneratoriem un dažādu palīgefektu delay un wah-wah sakultie kokteiļi ar nevelc-kaķi-aiz-astes ģitāru, kura skan kā no mucas un pamanās disonēt pat tad, kad ir noskaņota.
Itin viss, ko jūtam, pārdzīvojam un kam pieskaramies, kļūst par mūziku. Kļūst par stiklā atvizējušu sauleszaķi bērnišķam priekam, neraugoties uz to, ka šeit un tagad esam tikai viesi nostāstos par aizgājušiem laikiem.
