1 attēls • 17. jan 2021 21:45
Viss kļūst tik vienkāršs, skaidrs, saprotams. Tu jūties kā patiesa taisnīguma iemiesojums, tavas dusmas ir vērstas pret nepārprotamu ienaidnieku. Var sajust spēka pieplūdumu. Tu jūties kā uzvarētājs un soģis. Adrenalīna un kortizola līmenis paaugstinās, asinis vārās. Dopamīna līmenis aug, tāpēc ir tik viegli pieķerties dusmām. Agresija un dusmas momentā paaugstina dopamīna līmeni par vismaz +...VairākViss kļūst tik vienkāršs, skaidrs, saprotams. Tu jūties kā patiesa taisnīguma iemiesojums, tavas dusmas ir vērstas pret nepārprotamu ienaidnieku. Var sajust spēka pieplūdumu. Tu jūties kā uzvarētājs un soģis. Adrenalīna un kortizola līmenis paaugstinās, asinis vārās. Dopamīna līmenis aug, tāpēc ir tik viegli pieķerties dusmām. Agresija un dusmas momentā paaugstina dopamīna līmeni par vismaz +160% – tāpēc tas ir tik patīkami. Tas ir gandrīz tikpat patīkami kā liela pica (+150%) un gandrīz kā sekss (+180%). Jā, mūsu neirobioloģija apbalvo dusmas — mednieku kopienām ir ieradums rīkoties taisnīgi un spēcīgi paust dusmas, pat kaitējot sev, jo tas palīdz tās saliedēt.
No neiroķīmijas viedokļa nosliece uz dusmām rodas tad, ja ir pazemināts serotonīna līmenis plus zems dopamīns (aizkaitināmība) vai augsts dopamīna līmenis (impulsīvā agresija).
Ja serotonīna līmenis krītas, tu ātri pamanīsi kā aug aizkaitināmība un tevi sāk tracināt dažādas lietas un cilvēki. Kad serotonīna līmenis krītas, mazinās prefrontālās smadzeņu garozas kontrole pār amigdalu un tāpēc tu daudz asāk reaģē uz jebkuru pat mazāko šķietamo apdraudējumu.
Tāpat arī tipiska pazīme tam, ka serotonīna līmenis krities, ir saasināta taisnīguma izjūta (nosliece uz savas taisnības apstiprināšanu - confirmation bias). Ja cilvēkam ir zems serotonīna līmenis, pasaule šķiet "netaisnīga". Jebkuri aizrādījumi šķiet ļauni un absolūti netaisnīgi, ir izteikts jūtīgums pret jokiem un jebkuriem citiem notikumiem.
Nosliece uz dusmām korelē ar atkarību risku, bipolārajiem traucējumiem un depresiju, nemaz nerunājot par arteriālo hipertensiju un sirds-asinsvadu sistēmas saslimšanām.
Visdažādākajās kultūrās dusmas skaitījās nepieļaujamas katram sevi cienošam cilvēkam, ļaudis uzskatīja, ka ir svarīgi tās atstrādāt un kontrolēt dažādu iemeslu dēļ – sākot no tā naids ir veids kā izvairīties no savām emocijām un vilšanās, un beidzot ar to, ka tas noved pie pašsavaldīšanās zaudēšanas.
Tā kristietībā niknums (ira) ir viens no septiņiem nāves grēkiem, kas saistīts ar lepnību. Galu galā dusmas ir saistītas ar mūsu ego un mūsu personīgajām cerībām par to, kā lietām vajadzētu būt - kāds dara to, ko nevajadzētu, skatoties no tava viedokļa, kāds pauž viedokli, kas ir nepareizs, skatoties no tava viedokļa ... bez ego, tam nebūtu nekādas jēgas.
Budismā dusmas ir viena no "trim indēm", kas rada karmu, dusmas spēj iznīcināt visu labo, ko mēs jebkad esam izdarījuši. Un līdzeklis pret to, pirmkārt, ir savaldīšanās spēja un iecietība, pēc tam - advesha (neuzbrukšana vai naida neesamība) vai metta (mīloša labestība), bet vēl efektīvāk - dusmu būtības vai tukšuma apzināšanās - suniata.
Stoicismā dusmas tika uzskatītas par visbīstamāko afekta stāvokli - tieši dēļ tā, ka tiek zaudēta paškontrole. Bet Austrumos dusmoties nozīmē "pazaudēt seju", jo dusmas patiešām spēcīgi deformē cilvēku.
Nedusmoties - tas nenozīmē būt neaizsargātam.
Tā romiešu armijā dusmas skaitījās nevēlamas, jo dusmu rezultātā apmiglojas prāts. Būt dusmīgam un niknam tika uzskatīts par barbarisma izpausmi - tāpēc aukstasinīgie un atturīgie leģioni viegli sakāva ienaidnieku, kurš viegli zaudēja savaldību: “dusmas nav noderīgas ne kaujā, ne karā kopumā: jo dusmīgs kareivis sliecas rīkoties neapdomīgi un, gribēdams apdraudēt ienaidnieku, pats viņu neuzmana.
Samuraji uzskatīja, ka izrādīt naidu pret ienaidnieku ir necienīgi un bīstami.
Bet Maltas ordeņa bruņinieki vienmēr līdzi nēsāja misericordia (žēlsirdības dunci).
Noķer sevi uz šī serotonīna-dopamīna dusmu un aizkaitināmības viļņa: kā tas izkropļo tavu uztveri un paskaties, kas tajā ir adiktīvs - tāds, kas spēcīgi ietekmē, veido pieradumu un noteiktu uzvedību.
Dusmojoties tev šķiet, ka tu kaut ko dari, taču patiesībā tu sev tikai kaitē.
Par naidu un dusmām var palasīt stoicisma klasiķus, piemēram Senekas darbu "Par dusmām", vai pasmieties, skatoties komēdiju Dusmu terapija (Anger Management).
Bet noslēgumā es citēšu Budu: "Turēt sevī dusmas ir tas pats, kas satvert rokās karstu ogli ar nolūku mest to kādam citam. Pirmkārt tā apdedzinās tevi pašu."
