1944. gada oktobris. Tobrīd Latvijā lielāko daļu Latvijas teritorijas atkārtoti ir okupējusi Sarkanā armija. Šajā mēnesī ir noslepkavoti vairāki tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, un vēl vairāki tūkstoši Latvijas iedzīvotāju bēg Kurzemes virzienā, lai paglābtos no sarkanā terora.
1950. gada oktobris. Šajā brīdī ir pirms gada notikušas deportācijas. Daudz cilvēki ir paglābušies mežos no sarkanā terora. Šajā laika periodā Latvijā tiek iesūtītas militārpersonas un civiliedzīvotāji, lai nodrošinātu to, lai Latvija nekad nebūtu neatkarīga valsts. Tiek noslepkavotas sievietes, vīrieši, bērni. Un to paveic konkrēti cilvēki ar vārdiem un uzvārdiem.
1991. gada oktobris. Neskatoties uz interfrontes pretdarbību un daudzu to, kas savulaik ir piedalījušies represijās pret Latvijas iedzīvotājiem, Latvija tomēr iegūst neatkarību. Un, ņemot vērā, ka rietumvalstis ir pārāk cēliem nodomiem par potenciālo sadarbību ar Krievijas Federāciju, nepieļauj to, kas notika pēc Otrā pasaules kara daudzās Austrumeiropas valstīs, kur nelikumīgi ieceļojušās personas tiek aicinātas izceļot vai arī piespiedu kārtā tās tiek izsūtītas no valsts ārā. Latvijā tas nenotiek.
Latvijai ir jāsamierinās, ka pie mums paliek daudzi simti tūkstoši nelikumīgi ieceļojušas personas. Un vēl vairāk – dažus gadus vēlāk Latvijas valsts izrāda labo gribu un ļauj šīm personām kļūt par Latvijas pilsoņiem. Kā atlīdzību par to mēs iegūstam referendumu par divām valsts valodām, kur tikai Latvijas pilsoņi vairāki simti tūkstošu nobalso par divām valsts valodām.
Šobrīd ir 2019. gada oktobris, ir pagājuši 30 gadi... nepilni 30 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, un joprojām ir ģimenes, un es negribētu runāt kategorijās, bērni, bet ir ģimenes, kuras nevēlas ne pie kādiem apstākļiem kļūt par Latvijas pilsoņiem. Nevēlas, lai viņu bērni būtu Latvijas pilsoņi. Jo kā gan citādāk var izskaidrot šo faktu, ka viņi nav vēlējušies atķeksēt veidlapā atzīmi, kur viņi vēlētos, lai viņu bērns kļūst par Latvijas pilsoni? Un pie šiem visiem apstākļiem Saeima tāpat dzen uz priekšu likumprojektu, ka tagad pat, ja jūs nevēlaties būt Latvijas pilsoņi, pat ja varbūt jūs domājat par izceļošanu uz tēvzemi, jums būs būt Latvijas pilsoņiem. Juridiskais birojs saķer galvu par šādu juridisko tehniku, kas tiek piedāvāta no Prezidenta kancelejas puses, no Vējoņa kunga puses, bet Saeima, neskatoties uz šiem Juridiskā biroja iebildumiem, turpina virzīt šo likumprojektu. Es saprotu, ka ar savu runu es nepārliecināšu to deputātu vairākumu, kuri kvēli tic, ka viņi izdarīs šodien labu darbu. Kaut gan patiesībā mēs vienkārši faktiski pildīsim Krievijas ārpolitikas mērķus un radīsim pirmo precedentu automātiskas pilsonības piešķiršanai nepilsoņiem.
1950. gada oktobris. Šajā brīdī ir pirms gada notikušas deportācijas. Daudz cilvēki ir paglābušies mežos no sarkanā terora. Šajā laika periodā Latvijā tiek iesūtītas militārpersonas un civiliedzīvotāji, lai nodrošinātu to, lai Latvija nekad nebūtu neatkarīga valsts. Tiek noslepkavotas sievietes, vīrieši, bērni. Un to paveic konkrēti cilvēki ar vārdiem un uzvārdiem.
1991. gada oktobris. Neskatoties uz interfrontes pretdarbību un daudzu to, kas savulaik ir piedalījušies represijās pret Latvijas iedzīvotājiem, Latvija tomēr iegūst neatkarību. Un, ņemot vērā, ka rietumvalstis ir pārāk cēliem nodomiem par potenciālo sadarbību ar Krievijas Federāciju, nepieļauj to, kas notika pēc Otrā pasaules kara daudzās Austrumeiropas valstīs, kur nelikumīgi ieceļojušās personas tiek aicinātas izceļot vai arī piespiedu kārtā tās tiek izsūtītas no valsts ārā. Latvijā tas nenotiek.
Latvijai ir jāsamierinās, ka pie mums paliek daudzi simti tūkstoši nelikumīgi ieceļojušas personas. Un vēl vairāk – dažus gadus vēlāk Latvijas valsts izrāda labo gribu un ļauj šīm personām kļūt par Latvijas pilsoņiem. Kā atlīdzību par to mēs iegūstam referendumu par divām valsts valodām, kur tikai Latvijas pilsoņi vairāki simti tūkstošu nobalso par divām valsts valodām.
Šobrīd ir 2019. gada oktobris, ir pagājuši 30 gadi... nepilni 30 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, un joprojām ir ģimenes, un es negribētu runāt kategorijās, bērni, bet ir ģimenes, kuras nevēlas ne pie kādiem apstākļiem kļūt par Latvijas pilsoņiem. Nevēlas, lai viņu bērni būtu Latvijas pilsoņi. Jo kā gan citādāk var izskaidrot šo faktu, ka viņi nav vēlējušies atķeksēt veidlapā atzīmi, kur viņi vēlētos, lai viņu bērns kļūst par Latvijas pilsoni? Un pie šiem visiem apstākļiem Saeima tāpat dzen uz priekšu likumprojektu, ka tagad pat, ja jūs nevēlaties būt Latvijas pilsoņi, pat ja varbūt jūs domājat par izceļošanu uz tēvzemi, jums būs būt Latvijas pilsoņiem. Juridiskais birojs saķer galvu par šādu juridisko tehniku, kas tiek piedāvāta no Prezidenta kancelejas puses, no Vējoņa kunga puses, bet Saeima, neskatoties uz šiem Juridiskā biroja iebildumiem, turpina virzīt šo likumprojektu. Es saprotu, ka ar savu runu es nepārliecināšu to deputātu vairākumu, kuri kvēli tic, ka viņi izdarīs šodien labu darbu. Kaut gan patiesībā mēs vienkārši faktiski pildīsim Krievijas ārpolitikas mērķus un radīsim pirmo precedentu automātiskas pilsonības piešķiršanai nepilsoņiem.
| ← iepriekšējā | 145. no 209 | nākamā → |
