Biogrāfija
Grupa Svētais Penālis savu darbību sāka 2001 gadā, kad divi brāļi - meinstrīma reperi - Edgars un Rubenis - Rīgas Zoodārzā skatoties uz tapīriem saprata - jāspēlē ir Roks!
Un nevis šāds tāds, bet Klasiskais!
Uzreiz tapa arī nosaukums. Tā kā abi pēc horoskopa esam zīmuļi, nosaucām savu ansambli par Penāli!
Turpmākie pāris gadi tika pavadīti Bosnijas un Hercegovinas klosteros drudžaini kaļot galvā "kvintas apļus" un disonatīvos intervālus ar ceturtdaļtoņa nobīdi no Kamertoņa un - tikai un vienīgi Doriskajā skaņkārtā.
Kad maģistra diplomi Balkānu ortodoksālajos dziedājumos bija kabatā, nebija ilgi jāgaida līdz mūs no klostera patrieca, aizbildinoties ar kautkādiem tur pārkāpumiem sakarā ar magonēm vai ko nu tur...
Saņēmuši liktens spērienu pa kājstarpi nospriedām, ka pienācis laiks sadabūt kādus nebūt instrumentus un likt iegūtās muzīkas zināšanas lietā.
Sakasījām kapeikas un gājām pirkt ērģeles. Gribējām kārtīgas ērģeleas ar visām stabulēm - tādas, kādas bijām redzējuši klosterī, kur tās spēlēja kuprains melnādains mūks ar trim koka kājām, kuru visi dēvāja par "Vārdā Nenosaukto".
Acīs Nenosauktajam neviens neskatījās, jo klīda baumas, ka vecais klostera pavārs esot reiz uz ērģelnieku NEPAREIZI paskatījies, kā rezultātā uzreiz kļuvis spitālīgs un noslīcinājies klostera sausajā tualetē, no kuras vaidi pilnmēness naktīs esot dzirdami vēl šobaltdien...
Tad nu devāmies apceļot Eiropu.
Blandoties pa Skandināviju, uzzinājām, ka veikalos ērģeles nepārdod - tās taisot tikai meistari pēc pasūtījuma konkrētiem dievnamiem.
Devāmies uz tuvāko baznīcu pirkt ērģeles.
Baznīckungs Filemons Pēreriks padzirdējis par mūsu nodomu izzāģēt viņa dievnama 450 gadus vecās ērģeles, iesvētīja mūs ar tādiem vārdiem, kādus laikam zina tikai agrīnās latīņu valodas dienvid-rietumu ezoteriāta studenti..
Nācās pielikt soli, jo pretājā gadījumā, vecais, bet pārsteidzoši ņiprais vīrs noteikti būtu kādu no mums nositis ar kaulainajā roķelē sažmiegto rožukroni, kas izskatījās krietni brangāks nekā ierasts.
Tā penālis kļuva svēts.
Bēgot no baznīcas, paslēpāmies krogā, kur no pulksteņu tirgoņa vārdā Romāns iegādājāmies vecu ektaru - instrumentu, kas atgādina ģitāru, bet neīpaši stipri..
Tā mēs divatā klejojām, rakstījām rīmes, muzicējām pilsētu laukumos, ziemā - krogos.
Par iedvesmas avotu kalpoja veco zviedru mutantu haikas un lapseņu stropu nīdēšana, kas bija kļuvusi par vienu no iecienītākajām nodarbēm.
Kādu vasaru Skandināvijā, iestājās bads, kā rezultātā ielu muzicēšana kā peļņas avots atkrita pilnībā, tāpēc nācās piestrādāt magoņu plantācijā, kur arī iepazināmies ar Svētā Penāļa trešo dalībnieku Bredu Miedri.
Viņš bija poļu viesstrādnieks, kas bija divu gadu laikā uzkalpojies par magoņu plantācijas "supervaizeru".
Tā labā viņš bija "ziedojis" savus ceļgalus, muguru, kreiso aci un psihisko veselību, toties bija viens no retajiem, kam tā brīža grūtajos laikos Zviedrijas dienvidos bija ko ēst. Un arī Dzert - jā viņš bija pilnībā neglābjams alkoholiķis ar visu diagnozi un apliecību, par kuru viņam pienācās nodokļu atvieglojumi un pat neliela pensija - tipa kā invalīdiem...
Jauniegūtā pazīšanās ļāva mums pusotras nedēļas laikā tikt pie "siltām vietām" plantācijā, jeb kā mēs to dēvējām - "fermā".
Laiks parādīja, ka arī Miedris ir nasks uz muzicēšanu un apņēmības pilns ar mums kopā iekarot Brodveju.
Jaunais ansambļa biedrs gan bija sev sarūpējis instrumentus, kas vairāk saskanēja ar viņa kaislību pret Deutsch Schpasmetal, kas ir žanrs, kura ietvaros viņš bija iecerējis darboties...
Bet Breds ātri vien pratās, un visas viņa ar kāškrustiem nosētās dūdas, kas bija taisītas no cūku plaušām, tika pārdotas, un tika viņš pie kārtīga profesionāla Klopena (trad. ortodoksālais sitaminstruments - labi kalpo liturģiskās svētlaimes izraisīšanai, kā arī labi palīdz pret šķielēšanu).
Izlaižot pāris gadus sevis meklējumu, grābekļu polkas un piere-siena manevru, esam nokļuvuši atpakaļ Rīgā (Krievijas rietumu province), un ieņēmuši kursu uz kaktu albuma ierakstīšanu.
Nosaukums visticamāk būs "Kaktu Albums".
Kā arī lēnām tiek uzsākti arī tiešie sakari ar publiku.
"Kaktu Koncerti" jau ir bijuši un būs vēl.
Esam pat aizstājuši grupu Inštrumenti, kad tās dalībnieki bija krituši par gripas siltās rokas upuriem - pandas maskas galvā un aizgāja kā smērēts...
Bet tas tā - starp mums :)
P.S.
Balles nespēlējam!!
(ja nu vienīgi bēres)
Un nevis šāds tāds, bet Klasiskais!
Uzreiz tapa arī nosaukums. Tā kā abi pēc horoskopa esam zīmuļi, nosaucām savu ansambli par Penāli!
Turpmākie pāris gadi tika pavadīti Bosnijas un Hercegovinas klosteros drudžaini kaļot galvā "kvintas apļus" un disonatīvos intervālus ar ceturtdaļtoņa nobīdi no Kamertoņa un - tikai un vienīgi Doriskajā skaņkārtā.
Kad maģistra diplomi Balkānu ortodoksālajos dziedājumos bija kabatā, nebija ilgi jāgaida līdz mūs no klostera patrieca, aizbildinoties ar kautkādiem tur pārkāpumiem sakarā ar magonēm vai ko nu tur...
Saņēmuši liktens spērienu pa kājstarpi nospriedām, ka pienācis laiks sadabūt kādus nebūt instrumentus un likt iegūtās muzīkas zināšanas lietā.
Sakasījām kapeikas un gājām pirkt ērģeles. Gribējām kārtīgas ērģeleas ar visām stabulēm - tādas, kādas bijām redzējuši klosterī, kur tās spēlēja kuprains melnādains mūks ar trim koka kājām, kuru visi dēvāja par "Vārdā Nenosaukto".
Acīs Nenosauktajam neviens neskatījās, jo klīda baumas, ka vecais klostera pavārs esot reiz uz ērģelnieku NEPAREIZI paskatījies, kā rezultātā uzreiz kļuvis spitālīgs un noslīcinājies klostera sausajā tualetē, no kuras vaidi pilnmēness naktīs esot dzirdami vēl šobaltdien...
Tad nu devāmies apceļot Eiropu.
Blandoties pa Skandināviju, uzzinājām, ka veikalos ērģeles nepārdod - tās taisot tikai meistari pēc pasūtījuma konkrētiem dievnamiem.
Devāmies uz tuvāko baznīcu pirkt ērģeles.
Baznīckungs Filemons Pēreriks padzirdējis par mūsu nodomu izzāģēt viņa dievnama 450 gadus vecās ērģeles, iesvētīja mūs ar tādiem vārdiem, kādus laikam zina tikai agrīnās latīņu valodas dienvid-rietumu ezoteriāta studenti..
Nācās pielikt soli, jo pretājā gadījumā, vecais, bet pārsteidzoši ņiprais vīrs noteikti būtu kādu no mums nositis ar kaulainajā roķelē sažmiegto rožukroni, kas izskatījās krietni brangāks nekā ierasts.
Tā penālis kļuva svēts.
Bēgot no baznīcas, paslēpāmies krogā, kur no pulksteņu tirgoņa vārdā Romāns iegādājāmies vecu ektaru - instrumentu, kas atgādina ģitāru, bet neīpaši stipri..
Tā mēs divatā klejojām, rakstījām rīmes, muzicējām pilsētu laukumos, ziemā - krogos.
Par iedvesmas avotu kalpoja veco zviedru mutantu haikas un lapseņu stropu nīdēšana, kas bija kļuvusi par vienu no iecienītākajām nodarbēm.
Kādu vasaru Skandināvijā, iestājās bads, kā rezultātā ielu muzicēšana kā peļņas avots atkrita pilnībā, tāpēc nācās piestrādāt magoņu plantācijā, kur arī iepazināmies ar Svētā Penāļa trešo dalībnieku Bredu Miedri.
Viņš bija poļu viesstrādnieks, kas bija divu gadu laikā uzkalpojies par magoņu plantācijas "supervaizeru".
Tā labā viņš bija "ziedojis" savus ceļgalus, muguru, kreiso aci un psihisko veselību, toties bija viens no retajiem, kam tā brīža grūtajos laikos Zviedrijas dienvidos bija ko ēst. Un arī Dzert - jā viņš bija pilnībā neglābjams alkoholiķis ar visu diagnozi un apliecību, par kuru viņam pienācās nodokļu atvieglojumi un pat neliela pensija - tipa kā invalīdiem...
Jauniegūtā pazīšanās ļāva mums pusotras nedēļas laikā tikt pie "siltām vietām" plantācijā, jeb kā mēs to dēvējām - "fermā".
Laiks parādīja, ka arī Miedris ir nasks uz muzicēšanu un apņēmības pilns ar mums kopā iekarot Brodveju.
Jaunais ansambļa biedrs gan bija sev sarūpējis instrumentus, kas vairāk saskanēja ar viņa kaislību pret Deutsch Schpasmetal, kas ir žanrs, kura ietvaros viņš bija iecerējis darboties...
Bet Breds ātri vien pratās, un visas viņa ar kāškrustiem nosētās dūdas, kas bija taisītas no cūku plaušām, tika pārdotas, un tika viņš pie kārtīga profesionāla Klopena (trad. ortodoksālais sitaminstruments - labi kalpo liturģiskās svētlaimes izraisīšanai, kā arī labi palīdz pret šķielēšanu).
Izlaižot pāris gadus sevis meklējumu, grābekļu polkas un piere-siena manevru, esam nokļuvuši atpakaļ Rīgā (Krievijas rietumu province), un ieņēmuši kursu uz kaktu albuma ierakstīšanu.
Nosaukums visticamāk būs "Kaktu Albums".
Kā arī lēnām tiek uzsākti arī tiešie sakari ar publiku.
"Kaktu Koncerti" jau ir bijuši un būs vēl.
Esam pat aizstājuši grupu Inštrumenti, kad tās dalībnieki bija krituši par gripas siltās rokas upuriem - pandas maskas galvā un aizgāja kā smērēts...
Bet tas tā - starp mums :)
P.S.
Balles nespēlējam!!
(ja nu vienīgi bēres)
