Par mani un maniem darbiem
Esmu cilvēkbērns vārdā Lonija Sāgena. Šai pasaulē dzīvoju kopš 1957.gada. Mans opaps bija pulksteņmeistars, paps - meistars uz visām lietām, mamma - vienkārši mamma. Esmu atsitusies dzimtas vīriešu līnijā - meistarot, knibināt, izgudrot un visādi citādi ķimerēties ir manas dzīves nepieciešamība. Mācījos skolās, čīgāju čellu, dziedāju koros. Biški pastudēju, biški pastrādāju, līdz sadomāju (ne jau gluži aiz brīva prāta!) būt neatkarīgais savas maizītes pelnītājs un patīkamu lietu darītājs. Audu tautas tērpu brunču audeklus, izšuvu kreklus, uzaudu dažas somas, tašas un iedvesmas dekorus-gobelēnus. Aizrāvos ar latviešu etnogrāfisko cimdu rakstiem, bet biju par slinku, lai adītu 2 vienādus gabalus, tāpēc izdomāju cimdu pārveidot par leļļu brunčiem un ieadīju rakstus cepurēs. Vēl esmu izmēģinājusi ķimerēties ar puzuriem un citiem salmu, stiebru veidojumiem, pinusi klūgas un meldrus, mīcījusi mālus, griezusi koku, zīmējusi, krāsojusi utt. Dzelzi gan neesmu kalusi. Es gāju vieglāko ceļu - izmēģināt visu, par ko rodas interese un kas neprasa īpašu piepūli. Tāpēc arī priekšroku devu pašmācības ceļam, nevis studijām, kursiem, pulciņiem, īpašām skolām. Esmu pamēģinājusi arī tos. Labi cilvēki tika sastapti.
Mana biznesa 2 pēdējās ''līnijas'' ir cepures un lelles.
Cepures veidoju no dzijām tambortehnikā, jo tā ir tēlnieciskāka par adīšanu, vieglāk veidot formu. Dažkārt apvienoju āķošanu ar adīšanu. Izdomāju savus modeļus jeb standartmodeļiem veidoju savu risinājumu, respektīvi, tas ir mans dizains. Tāpēc ir pilnīgi bezcerīgi pie manis vērsties ar lūgumu uzmeistarot tādu cepuri kā žurnālā ar visu aprakstu! Es neesmu izpildītājs. Bet, ja jūs zināt, ko gribat (kādu formu, krāsu, stilu), kopīgi pastrādājot (saskaņojot materiālus un rakstus), varu uztapināt individuālu cepuri. Mans cepurnieces stāžs ir vairāk nekā 15 gadi. Sadarbojos ar TLM iztrādājumu saloniem ''Tīne-P'', ''Grieži'', ''Cantus'', modes saloniem ''Rīgas modes'', ''Modes Esence", ''Kolāža'', kādu sezonu arī ar A.Smelteres salonu ''A'', ir bijusi arī sadarbība ar veikalu Vācijā, Bādenbādenē. Piedalos lielākajos amatnieku gadatirgos, dodu darbus tirgotājiem Krievijā, Vācijā, Norvēģijā, Zviedrijā. Nav vērts runāt par to, uz kādām zemēm manas cepures ir aizceļojušas, bet zinu tālākās vietas - Āfrika, Austrālija, Japāna un Aļaska. Šobrīd Rīgas salonos ir pārmērīgi augsts tirdzniecības uzcenojums un maz pircēju, tādēļ manus darbus iespējams iegādāt tikai amatnieku tirdziņos vai manā darbnīcā.Lelles. Mani pirmie leļļuki bija no lina un pakulām savīkšķīti ķermenīši ar ornamentālos rakstos izadītiem brunčiem, lina matiem un izšūtām acīm. Nākamajā ''piegājienā'' meklēju sev tīkamu lelles ķermeņa formu, šujot to no auduma un pildot ar aitas vilnu, k/v vati, sinteponu, dzijas dzīpariem. Kādu laiku biju cimdu rakstu ''gūstā'', tāpēc tapa projekts ''Latviešu cimdu rakstu netradicionāls pielietojums leļļu brunčos''. Laidu tautās Babiņas (ar lielu degunu) un meitas (ar uzrautu snīpi). Tapa arī Mēnestiņš - šūts no auduma, ar degunu un pagarām rokām, tamborētā vilnas dzijas mētelī ar sudraba zvaigznēm. Patika ņurcīt un virpināt dzijas un lina pavedienus, tāpēc tapa arī visādi mošķīši - zirneklīši, raganiņas, melnās šausmas utt. Esmu izmēģinājusi figūru filcēšanu ar adatu - likās pārāk darbietilpīgs un lēns process. Mazliet pastrādāju arī ar cietajiem plastikas materiāliem - patika tēlnieciskais process, bet bremzēja specifiskie darba apstākļi un materiāli. Tambortehnika man ir vispazīstamākā, to apvienoju ar tinuma tehniku un formveidi ar savilkumu. Ir izstrādāti Zaķi vestēs (novelkamos ancukos, kažokos) ar lina vai ādas pastalām, dažādu formu un raksturu Kaķi, Suņi, Peles, Lāči, Stārastes rūķi, tamborlelles, raganiņas, saules, saulesmeitas un citi nedefinējami krikumi. Izveidoju savu pirkstiņleļļu kolekciju - dažādi dzīvnieki, literārie tēli un iztēles-izdomas būtnes. Jāatzīstās, ka savas lelles un paijas (no latviešu valodas vārdnīcas - ''paija-viegla rotaļlieta; arī lelle) neveidoju kā bērnu spēļmantas. Citur pasaulē populāras ir kolekciju lelles, interjera lelles, teātra lelles, mākslas lelles, suvenīrlelles. Un pieaugušie nekaunās par to, ka viņiem tās patīk. Par lellēm ir sarakstīti zinātniskie darbi un filosofiski traktāti. Ir daudz leļļu mākslinieku. Man vēl gribētos izmēģināt citas leļļu veidošanas tehnikas un paņēmienus. Un ir vēl viena lieta, kas mani fascinē - marionetes.