PĒRKONS

Dievišķa varenība. Pērkons semītu un citu tautu tradīcijās tika pielīdzināts Dieva skaļi izteiktajiem vārdiem, bet zibens - rakstītajiem vārdiem. Pērkonbultas attēloja kā no mākieņiem mestas uguns bultas, daudzās tradīcijās tās ir pašu varenāko debesu dievu atribūti - piemēram, grieķu dievu Zeva (romiešu Jupitera) ieroči. Pērkonbulta bija radošs un reizē postošs simbols, saistīts ar apaugļojošo spēku un sodīšanu vai taisno tiesu. Hinduisma un budisma mitoloģijā Indra ar vardžu - pērkonbultu dimanta sceptera formā - pāršķeļ mākoņus (tie tantrismā nozīmē nezināšanu).
Inku lietus dievs Iljapa ar pērkona lingu atbrīvo debesu ūdeņus. Šī simbolika ir saistīta ar mesta priekšmeta triecienspēku, kas senatnē parasti asociējas ar pērkonu. Ziemeļamerikas indiāņiem Pērkonputns galvenokārt ir aizsargājošs debesu dievs, uz zemes varot dzirdēt kā tas sasit savus ērgļa spārnus. Putnu simbolika atrodama arī Sibīrijas tautu mitoloģijā. Pērkons lielākoties ir saistīts ar vīriešu kārtas dieviem, piemēram, ar skadināvu Toru vai dieviem kalējiem, taču savas auglības simbolikas dēļ tas asociējas arī ar Zemes vai Mēness dievietēm. Āzijā, it īpaši Ķīnā, pērkonam bija saistība ar pūķi, bungām, mirušo dvēseļu ratu dārdoņu un dievu dusmām vai smiekliem. Pērkons asociējas arī ar āmuru, kaltu, cirvi, baurojošu bulli un "buļļa rūcēju", ar dzīvniekiem, kas ir saistīti ar lietu (piemēram, čūsku), un grafiskām zīmēm - bultveida zigzagu, stilizētu lilijas ziedu un spirāli. Daži pērkona dievi, galvenokārt Japānā, bija gan zemes, gan debesu dievības, tie runāja no vulkāna virsotnes un arī no mākoņiem.

Sauli,
FM