Es Jūs satiku daudzus gadus atpakaļ,
Jūs lūdzāt manu roku,
Es klausījos, kā dzenis kaļ,
Jauki smaidīju
Un iestādīju koku.
Un Jūs arī es satiku sen,
Jūs vilkāt mani uz gultu,
Es purināju galvu:
Kas Jūs dzen?
Un sev pašai par balvu
Iestādīju koku.
Bet Jūs bijāt tas, kas nāca man garām,
It kā caur joku,
Paplašinājāt manu paziņu loku,
Un es Jūs pieliku pārējo baram.
Un Jūs, un Jūs, un Jūs
Man gribējāt piederēt,
Bet starp toreiz un tagad,
Ir viens klikšķis – likvidēt!
Ne mans pirksts to varēja kontrolēt,
Es eju caur koku audzi
Un redzu, kā Dievs mani saudzē
(Džaneta.Veldze.)