Rīga kopā ar Bernāru Laranjē
Bernārs Laranjē ir francūzis, kas Latvijā dzīvo jau 18 gadu, tāpēc smejoties pats sevi sauc par Latvijas tīneidžeri, kurš šogad svin pilngadības svētkus. Rīgā viņam pieder piecas franču kafejnīcas, kuras pats personīgi arī vada un organizē ikdienas darbu. Neatkarīgi no laikapstākļiem vai gadalaika Bernārs starp savām kafejnīcām pārvietojas ar divriteni, kam piesieta milzu produktu kaste ar uzrakstu "BANANAS Amigo". Dienā franču kafejnīcu saimnieks nobrauc 30 un pat 40 kilometru. Rīdzinieki piekritīs, ka šādi viņš kļuvis par neatņemamu Rīgas centra ainavas sastāvdaļu, turklāt tik dinamisku un izveicīgu, ka mūsu filmēšanas komandai ar auto visas dienas garumā bija jāpiedzīvo pamatīga sakāve galamērķu sasniegšanas ātrumā.
No rīta satiekamies vienā no Bernāra kafejnīcām Ģertrūdes ielā, kas ir slavenas ne vien ar mutē kūstošiem kruasāniem, bet arī demokrātiskām cenām. Ielas bruģis saulē spīd tā, ka apžilbina mums un uz darbu steidzīgajiem acis. Starp citu, vai zinājāt, ka vēl pirms Ģertrūdes ielas šī bija Lielā Kalēju iela? Kalēju nosaukums tai savulaik dots amatnieku dēļ, kas apmetušies šajā ielā.
Tūlīt arī dodamies uz Bernāra mīļāko Rīgas daļu - Pārdaugavu, īpaši Āgenskalnu. Mūsu vēstnieks nekādi nav pierunājams dienu pavadīt ar mums mašīnā. Taisnība izrādījās viņa pusē, un atliek piekrist, ka Rīgai ir viss, lai kļūtu par riteņbraucēju galvaspilsētu, - tā ir līdzena, un ielas nav piemērotas lielai automašīnu plūsmai.
Vispirms vēstnieks mūs ved uz Mārtiņa kapiem, kas ir senākie Pārdaugavas kapi, par ko liecina vecie koki un ainava, kas drīzāk atgādina parku. Bernārs mums parāda arī vietu, kur atdusas komponists Emīls Dārziņš.
Lai visu laiku nepazaudētu savu galveno varoni, drīz lūdzam Bernāru braukt AIZ mums, tā vismaz cenšoties sev radīt ilūziju, ka mašīnas izmantošana šodien nav tik bezcerīga. Un, lūk, top brīnišķīgs kadrs no filmēšanas busiņa aizmugures, vispirms cienījamo operatoru katram gadījumam piesienot ar virvi. Bernārs saka, ka tuvā Pārdaugava ir ne vien viņa mīļākā Rīgas daļa, bet arī vispiemērotākā braucieniem ar velosipēdu - mazas ieliņas, skaista vecā koka arhitektūra, un satiksme nav intensīva.
Īpaši piekodinām visus Rīgas baudītājus ienirt sīko ieliņu mudžeklī - Mazā Nometņu, Amēlijas, Puķu, Bišu u. c. ielas acīm atklāj Rīgu, par kuru, iespējams, jums nebija ne jausmas. Daļa no mums šeit jūtas kā iemesti atpakaļ bērnībā, kad pagalmā nošmulētām mutēm no rīta līdz tumsai pavadīta ne viena vien diena - laiks, kad mājām nebija plastmasas logu, bet Duksim suņabūdai priekšā piekāra veco segu, lai tam mājīgāk un vējš iekšā nepūš. Kaut kur pavīd stikla taras nodošanas punkts - mazs lodziņš ar kundzi, kas stiepj savas pilnīgās rokas cauri restēm, aizkabina aiz pirkstiem alus pudeles un ievelk iekšā "pie sevis".
Pēc trakā brauciena pa šaurajām ieliņām Bernārs liek mums piestāt Kalnciema kvartālā, kas ir viens no Rīgas koka arhitektūras "trim vaļiem". 18. un 19. gadsimta Rietumeiropas vēlīnā klasicisma koka ēkas ir unikāla Rīgas zīme - tām līdzīgu nav nedz Eiropā, nedz pasaulē, un to restaurācijā nenovērtējamu darbu ieguldījuši brāļi Dambergi. Lai gan šis ir tikai piecu minūšu braucienā no Rīgas centra, Bernārs saka, ka te ir viss kā mazā ciematiņā - ābeles ar nolīkušiem ābolu zariem, suņi un koka ēkas. Noteikti arī būsiet dzirdējuši, ja ne apmeklējuši kādu no šīs vietas pasākumiem, kas apliecina Kalnciema kvartāla vietu Rīgas sabiedrības kultūras dzīvē - koncerti, tirdziņi, darbnīcas un citi notikumi šeit notiek katru nedēļu visa gada garumā.
Tālāk dodamies uz Mazo Arkādija parku - vienu no mīļākajām Bernāra vietām zemes virsū. Viņaprāt, šeit dzīvo vislaimīgākās pīles pasaulē, un, ja vien nebūtu jāstrādā un jābūt cilvēkam, viņš pats labprāt būtu tāda Mazā Arkādija pīle.
"Lielajā" Arkādija parkā Bernāram patīk vecie ozoli. Viņš saka, ka tiem jābūt vismaz 150-200 gadu veciem, un, skatoties uz tiem, vienmēr jādomā, kā tie te sākuši augt jau tad, kad Francijai bija Napoleons.
Pēc Pārdaugavas dodamies uz Vecrīgu un aplūkojam nesen restaurēto Biržas namu, kurā tagad atrodas Mākslas muzejs. Tā pamata ekspozīcijā ir Ārzemju mākslas muzeja darbi, tostarp ēģiptiešu mūmija (to atradīsiet 3. stāvā, seifa istabā), kas uz Latviju atceļoja kā dāvana jau 1902. gadā. Šogad Biržas nams saņēma Rīgas arhitektūras balvu. Lai gan Bernārs muzejus bieži neapmeklē, jo tam fiziski nepietiek laika, tomēr šeit sola vēl atgriezties, jo ieraudzījis daudz lietu, ko gribētos aplūkot tuvāk.
Franču rīdzinieks mūs aizved uz vēl kādu mīļu vietu Rīgā - Viesturdārza Triumfa arku jeb Aleksandra vārtiem. Arku savulaik būvēja par godu uzvarai pār Napoleona armiju 1812. gadā, un tā atradās Brīvības ielā pie Gaisa tilta. Pieaugot satiksmes intensitātei, arka kļuva par šauru, un to nolēma pārcelt uz šejieni. Viesturdārzs, saukts arī par Dziesmu svētku parku, ir vecākais Rīgas parks un veidots pēc 18. gadsimta modernās franču un holandiešu stila esences. Par Dziesmu svētku parku to dēvē, jo šeit notikuši Pirmie vispārējie latviešu dziedāšanas svētki.
Visbeidzot nokļūstam Bastejkalnā, un Bernārs stāsta, ka reiz, kad ciemos no Francijas atbraukuši vecāki, viņi izmantojuši visus iespējamos kuģīšus, kas piedāvā braucienus pa Rīgas kanāliem un Daugavu. Abi esot sajūsmināti atzinuši, ka tas ir brīnišķīgs veids, kā ieraudzīt Rīgu, tāpēc tagad Bernārs saviem ārvalstu draugiem vienmēr iesaka izmantot šo iespēju. Starp citu, nedaudz asāku izjūtu cienītājiem iesakām pamēģināt arī aktīvās atpūtas aģentūras "Lūzumpunkts" organizētos laivu nakts braucienus pa Daugavu un Rīgas kanāliem, jo šādi iespējams piedzīvot gan iespaidīgo Daugavas straumi, gan mierīgo kanālu plūdumu zem izgaismotajiem Rīgas tiltiņiem.
Uz atvadām Bernārs atgādina, lai esam vērīgāki pret savu Rīgu - tik skaisti izgaismotu tiltu kā Dzelzceļa tilts viņam nav gadījies redzēt nekur citur pasaulē. Un vai mēs vispār esam pamanījuši, ka Rīgas centrā ir vesels zoodārzs - sākot no putnu treļļiem un bebriem kanālmalā, līdz pat dažai labai lapsai Rīgas parkos?
Mēs noteikti būsim vērīgāki, bet vispirms paši sev apsolāmies turpmāk pilsētas izbraucienos doties tikai ar velosipēdu.