Ģederta Eliasa mājas "Zīlēni"

Ieteikt
 6

Stāsti par Ģedertu

1. stāsts
UZBRUKUMS RĪGAS POLICIJAS PĀRVALDEI

Labot Dzēst

txt_348818_uber

Uzbrukums slepenpolicijai bija LSDSP kaujinieku grupas operācija 1905. g. revolūcijas laikā 1906. gada 17. janvārī, lai atbrīvotu arestētos biedrus. Atbrīvošana stipri apsargātajā policijas pārvaldes ēkā noritēja bez kļūmēm, stingri pēc iecerētā plāna. Vēstures materiālos šī operācija tika nosaukta par uzbrukumu Rīgas slepenpolicijai, kaut gan faktiski namā, kur risinājās notikumi, atradās Rīgas policijas pārvalde.

Priekšvēsture
1906. gada 13. janvārī policija veica provokatorisku kratīšanu ēdienveikalā "Austra" Dzirnavu ielā 82, kur atrada Brauniņa sistēmas revolveri, somu dunci un proklamācijas. Apcietināja Jāni Luteru, kas slēpās ar tirgotāja Ādolfa Karlsona vārdu un vēl trīs kaujinieku organizācijas biedrus, kurus atpazina provokators Ziediņš. Arestētos aizveda uz Rīgas policijas pārvaldes ēku. 14. janvārī kaujinieku sanāksmē nolēma ar strauju un rūpīgi izplānotu uzbrukumu atbrīvot arestētos. Grupas dalībniece Austra Dreifogele uzdevās par apcietinātā J. Lutera līgavu, aiznesa viņam divus revolverus, noslēptus sviestmaizēs. 

Norise
txt_348827_uber
Uzbrukumu Rīgas Policijas pārvaldes ēkai īstenoja 14 kaujinieku grupa, starp kuriem bija Jēkabs Dubelšteins (segvārds "Jēpis", 1884-1907), Jānis Čoke (segvārds "Brašais", 1878-1910), Kristaps Salniņš (segvārds "Griška", 1885-1939), Ģederts Eliass (segvārds "Straume", 1887-1975), Rūdolfs Dēliņš (segvārds "Čoms", 1883-1906), J. Kulpe (1888-1938) un A. Kalniņa (1876-1960). 17. janvāra rītā Dubelšteins, Dēliņš, Eliass un Čoke iegāja policijas pārvaldes ēkā, pārējie piesedza uzbrucējus uz ielas. Ēkas iekšpusē tika nogalināts vismaz viens apsardzes kareivis un ievainoti vairāki policijas darbinieki. Operācija notika gan no ārpuses, gan arī ar pašu apcietināto līdzdalību. Tika atbrīvoti arestētie kaujinieki J. Luters, T. Kalniņš, K. Dūmnieks, P. Krastiņš, M. Grundbergs un J. Paegle (Vāvers). Apcietināto atbrīvošanas operācija bija paveikta tik pārdomāti un ātri, ka tuvumā esošās karaspēka vienības nepaguva uzbrucējus aizkavēt.

Sekas
No Rīgas policijas pārvaldes atbrīvotais J. Luters (Bobis) kopā ar kaujiniekiem J. Dubelšteinu, A. Buševicu (1878-1942), J. Žākli, brāļiem Čokēm u.c. iesaistījās Krievijas Valsts bankas Helsingforsas nodaļas "ekspropriācijas operācijas" sagatavošanā un izpildīšanā 1906. gada 13. februārī. Akcijas laikā no bankas kases izņēma vairāk nekā 150 000 rubļu. Galvenie notikumu izpildītāji bija iesaistīti nelegālās naudas operācijās ārzemēs, kurās bija iesaistīti augstākie boļševiku partijas vadītāji, vairākus vēlāk apsūdzēja "kontrrevolucionāras latviešu organizācijas veidošanā" un nogalināja NKVD "latviešu operācijas" laikā 1938. gadā.

Piemiņa
 Līdz pat 1960. gadiem tālaika notikumi tika noklusēti. Līdz 1970. gadu sākumam rakstnieks Alberts Bels pēc arhīvos pieejamajiem dokumentiem apkopoja informāciju par 1906. gada pārdrošo uzbrukumu Policijas pārvaldei. Par kaujiniekiem nebija saglabājušās gandrīz nekādas ziņas, jo, kā A. Bels vēlāk sacīja - mūsdienās tas laiks ir kā sudraba migliņā tīts, notikumi jāpētī gluži kā zvaigznes ar teleskopu Visumā, jo revolucionāri savas privātās attiecības un dzīvi neafišēja. Taču šie jaunieši bija izglītoti un fanātiski cilvēki, kas dega par savu ideju. Tā laika notikumi pierādīja, ka latvieši ir stipra nācija, kas pārliecinoši pieteica sevi kā politisku spēku. Pētījumu rezultātā tapa romāns "Saucēja balss", kas iznāca žurnālā "Zvaigzne" turpinājumos 1972. gadā un kā atsevišķā grāmatā 1973. gadā. 1974. gadā režisors Oļģerts Dunkers Rīgas kinostudijā uzņēma mākslas filmu "Uzbrukums slepenpolicijai", kurā Jāni Luteru (Bobi) tēloja Ģirts Jakovļevs.
avots >>Vikipēdija

2. stāsts
LATVIEŠU ANARHISTI LONDONĀ PIRMS 100 GADIEM
txt_348847_uber

Kāds soms reiz teicis latviešu rakstniekam Oto Ozolam: Zini, iekulties jezgā gadās jebkuram, bet latviešiem daudz biežāk nekā citiem. Un latviešu rakstnieks tad nu sāka pamazām domāt par šo lietu, lasīt, salīdzināt, kur tik Latvija un latvieši XX gadsimtā nav iekūlušies, un konstatēja ka tas procents, kad latvieši ir iesaistījušies globālos trokšņos, skandālos vai mēģinājuši grozīt vēsturi, ir pretdabiski augsts... 

Viens šāds globāls troksnis, skandāls bija slavenais latviešu anarhistisko komunistu laupīšanas jeb, kā paši anarhisti to dēvēja, ekspropriācijas mēģinājums tieši pirms 100 gadiem Londonā 1910. gada nogalē un 1911. gada pašā sākumā. Jau pirms šī mēģinājuma šī anarhistu grupa Anglijā bija nodarbojusies ar laupīšanām. Arī Latviešu Sociāldemokrātiskā partijas vadība jau agrāk, 1905. gada revolūcijas laikā, bija veicinājusi šādus laupīšanas pasākumus, lai iegūtu līdzekļus ieroču pirkšanai, dzīvošanai ārzemēs un revolucionārās darbības pastiprināšanai. Viens no pazīstamākajiem šādiem laupīšanas pasākumiem bija bruņots uzbrukums (1906.13.II) ar asins upuriem Krievijas valsts bankas Helsingforsas (tagad Helsinku) nodaļai. Šai uzbrukumā, tāpat kā citos, piedalījās arī slavenais latviešu gleznotājs Ģederts Eliass, kura vārdā vēl šodien ir nosaukts muzejs Jelgavā... 
avots >>Jaunā Gaita

3. stāsts
LIELBRITĀNIJA PIEMIN 100. GADADIENU KOPŠ LATVIJAS ANARHISTU IZRAISĪTĀS APŠAUDES LONDONĀ
txt_348860_uber

Pirmdiena, 13. decembris (2010) Ziņu aģentūra LETA=> 
Lielbritānijas mediji ar plašām publikācijām piemin 100. gadadienu kopš Sidnejas ielas aplenkuma, kurā divi anarhisti no Latvijas vairāk nekā sešas stundas noturējās savā dzīvoklī aplenkumā, intensīvā apšaudē pret vairāk nekā 200 bruņotiem policistiem un karavīriem. 

Dramatisko notikumu vaininieki bija trimdā Lielbritānijā dzīvojošie 1905. gada revolucionāri no Latvijas, kas Lielbritānijā veica laupīšanas uzbrukumu juvelierveikalam ar mērķi veikt ekspropriāciju - atsavināšanu revolūcijas interesēs. Dramatiskie notikumi aizsākās 1910. gada 16. decembrī, kad laupītāju grupa veica uzbrukumu juvelierveikalam Haundsdičā. Veikala aplaupīšana bija neveiksmīga, bet uzbrucēji nogalināja trīs neapbruņotus Londonas policistus un vēl divus ievainoja, tādējādi 1910. gada 16. decembri iezīmējot kā asiņaināko dienu Lielbritānijas policijas vēsturē. Neveiksmīgajā uzbrukumā cieta arī viens no laupītājiem, kuru biedri aiznesa no notikumu vietas. Kā ziņoja aculiecinieki, no notikumu vietas aizbēga trīs vīrieši un viena sieviete. 

Britu policija drīz saņēma informāciju par kādu mugurā sašautu vīrieti, kurš lūdzis vietējā ārsta palīdzību, bet atteicies doties uz slimnīcu. Ieradušies nosauktajā adresē, policisti atrada Latvijas anarhista Georga Gardšteina līķi. Dzīvoklī atradās arī ieroču un munīcijas krājumus, tostarp arī ierocis, ar kuru tika nošauti visi trīs uzbrukumā bojāgājušie policisti. Dzīvoklī kopā ar Garšteinu iepriekš bija dzīvojuši arī trīs pārējie anarhisti, kas bija aizbēguši. Londonas policija izsludināja atlīdzību 500 sterliņu mārciņu apmērā par uzbrukumā iesaistītās sievietes, Latvijas anarhista Friča Svara un par grupējuma līderi uzskatītā Pētera Pjatkova jeb Pētera Gleznotāja/Krāsotāja atrašanu. Policisti veica kratīšanas un aizturēja daudzus trimdas latviešus, tostarp arī Svara brālēnu Jēkabu Petersu, bet nespēja atrast nevienu no meklētajiem līdz 1911. gada 1. janvārī Londonas policijas galvenajā iecirknī ieradās kāds informators, kas pavēstīja, ka Fricis Svars un vēl kāds vīrs vārdā Jāzeps Sokolovs slēpjas dzīvoklī Sidnejas ielā. 

1911. gada 3. janvāri namu aplenca ievērojams skaits policistu, tālākajiem notikumiem izvēršoties par vienu no dramatiskākajām apšaudēm, kāda jebkad notikusi Londonas ielās, raksta laikraksts "The Independent". Atšķirībā no juvelierveikala aplaupīšanas, kas notika tumsā un bez lieciniekiem, Sidnejas ielas aplenkums bija īsta mediju izrāde. Tūkstošiem cilvēku un desmitiem žurnālistu vēroja, kā bruņoti policisti un karavīri aplenc daudzdzīvokļu māju, kurā visi pārējie dzīvokļi tumsas aizsegā bija evakuēti. Iespēju pozēt žurnālistiem notikumu vietā izmantoja arī toreizējais iekšlietu ministrs Vinstons Čērčils, kura klātbūtne un uzvedība aplenkuma laikā vēlāk izraisīja plašu politisku skandālu. Aplenktie anarhisti, ieraugot policistus, nekavējoties atklāja uguni. Sešas stundas ilgā aplenkuma laikā viņi izšāva aptuveni 400 munīcijas kārtas un atteicās padoties arī tad, kad māja jau bija liesmās. Jāzeps tika sašauts galvā, kad viņš izliecās pa logu, lai izvairītos no liesmām, bet Svars palika mājā, izvēloties sadeg liesmās, nevis padoties policijai. Apsūdzības par līdzdalību uzbrukumā tika izvirzītas septiņiem aizdomās turētajiem - pieciem vīriešiem, tostarp arī Jēkabam Petersam, un divām sievietēm - taču tiesas gaitā viņi visi tika attaisnoti vai apsūdzības atceltas. Visdažādākās leģendas klīst par Pēteri Gleznotāju/Krāsotāju, kas uzskatīts par anarhistu grupējuma līderi. Tiek uzskatīts, ka pēc policistu slepkavībām viņš aizbēga no Lielbritānijas, uz daudziem gadiem kļūstot par leģendām apvītu tēlu. Saskaņā ar vienu teoriju, Pēteris Gleznotājs/Krāsotājs vai Pēteris Pjatkovs bija Jēkabs Peterss, kurš, atgriezies no trimdas, 1918. gadā kļuva par vienu no čekas dibinātājiem un Fēliksa Dzeržinska vietniekiem. Savukārt angļu vēsturnieks Filips Rufs, kas ilgus gadus pētījis Latvijas anarhistu aktivitātes, iepriekš uzskatīja, ka Pēteris Gleznotājs varēja būt latviešu mākslinieks Ģederts Eliass, kurš arī tajā laikā dzīvoja trimdā Lielbritānijā un Rīgā atgriezās pēc 1917. gada revolūcijas. Pieminot traģisko notikumu 100. gadadienu, Londonā notiek dažādi atceres pasākumi. Ceturtdien, 16. decembrī, - laupīšanas gadadienā - Haundstičā tiks atklāta piemiņas plāksne uzbrucēju nogalinātajiem policistiem, bet sestdien Londonas muzejā tiks atklāta plaša izstāde.
avots >>NRA

4. stāsts
ĢEDERTS ELIASS LŪDZ APŽĒLOT MĀTI
txt_348866_uber

1949. gada 30. martā LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam A.Kirhenšteinam tika nosūtīts lūgumraksts, kuru parakstījis Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ģederts Eliass. Profesors lūdz atbrīvot no izsūtījuma Sibīrijā viņa māti – 83 gadus veco Karolīnu Eliasi, kura viena pati bez radiem vai tuviniekiem 1949. gada 25. martā no savas dzīves vietas – Jelgavas rajona Platones pagasta „Zīlēnu” mājām tika izsūtīta uz Sibīriju...