Nespēju ticēt, negribu, nevaru,
Pareizi dzīvot, ja mācīt sāk kāds.
Uzspiežot taisnību savu ar varu,
Cenšoties pierādīt cik viņš ir svēts.

Svēto apkārt tāpat jau man pietiek,
Tik tīru, tik baltu - taisni ka riebj.
Kas sēž savos pašceltos troņos,
Ar pirkstu rādot cik esmu es melns.

Varbūt ka esmu grēcinieks liels,
Kas nemāk dzīvot kā viņiem šķiet.
Svētiem, tik tīriem un ļoti baltiem,
Blakus, ka tādiem acis man žilbst.

Man svētība varbūt vairāk ir dota,
Tieši tāpēc ka neesmu es svēts.
Cenšoties redzēt labo it visur,
Ne rādīt ar pirkstu cik otrs ir melns.

Svētajiem lūdzu es tikai vienu,
Ļaujiem man dzīvot kā pašam tīk.
Tā dzīve ir mana un kļūdas manas,
Par kurām es maksāju vienīgi pats.
/Egils Dambis/