Negaidu vairs, kad margrietiņas plauks,
Tām ziedlapas raut nevienam nav ļauts.
Naivā ticībā cerēt, ka priekšā ko teiks,.
Un dvēseli galināt, kaut pilns ziedu lauks.

Kārdinājums liels - ceriņu ziedus ēst
Un ticēt, ka laimi no gaisa tie dos.
Jo vieglāk ir tā, nekā izkalt to pašam,
Negaidot, kad beidzot margrietiņas plauks.

Gaidīt debesu mannu nevienam nav liegts,
Un piena upes ķīseļa krastos kas plūst.
Lai margrietiņas zied, uzaug un plaukst,
Tā maize ir dvēselei, to pateiks ikviens.
/Egils Dambis/