Salasīšu pēdējās mīlestības skrandas,
No lielas un skaistas, kas palicis vēl,
Nepiepildīto sapņu lauskas,
Pasaules vējos kaisītās.

Vienu skrandu, lausku, ticību dzīvei
Atdzimt kā Fēnikss vēlreiz lai spētu,
No sirds smeldzes sāpošām drupām,
Sevī mieru rast - jaunu Templi celt.

Atmiņās ērģeļu rekviēmam skanot,
Spēku rast sevī - mīlēt, sapņot,
Galvenais noticēt, atkal ticēt,
Necerot - zināt, ka beigas vēl nav...

No skrandām un lauskām šūt buras,
Ticībā cerību vējam, kur pūst,
No sirds uz sirdi Templi ceļot,
Nesabrukt, noticēt...
/Egils Dambis/