Ar baltu spalvu sniegā rakstīšu vārdus,
Vienu pie otra starp sniegpārslām baltām,
Par to ko jūtu viens kupenās brienot,
Atmiņās, domās saredzot Tevi.

Sniegs lēnām pārvilksies vārdiem,
Ar spalvu sniegā, ko rakstījis es,
Tie nezudīs sniegā, negaisīs domās,
Saujā paņemot nesīšu mājās tos līdz.

Uzlikšu spalvu uz lapas, iedegšu sveci,
Iegrimšu domās, atmiņās savās,
Rakstot vārdus, lai nepazūd sniegā,
Par Tevi, mani - visu, kas nepateikts bija.

Klāsies vārdi, kā skūpsti reiz sniegtie,
Roka noglāstīs lapas, kā reiz glāstīja Tevi,
Smaids ieguls lūpās, cerība acīs,
Ārā aiz loga tumsā jau virpuļos sniegs...

Gaišums celsies no lapām, atmiņām manām,
Siltuma, domām, mīļām atmiņām jaukām,
Nezudīs vārdi, tie paliks uz lapām,
Tiem nepazust sniegā, aiz loga kas krīt...
/Egils Dambis/