Vai redzi kā taurenis mīl -
Tu meža meita brīvā,
Nepieradinātā, neiegūtā, iekārotā,
Ar vēju matos un uguni acīs?
Tev pakļaujas upes un meži,
Pēdās plaukst ziedi, no rokas zvēri ēd,
Vējš mezglā sienas, mākoņi klīst,
Pa mēness taku, kad ej.
Tevi mīl daba, pašai mīlestību nesot,
Čukst zvaigznes Tev briljantus kaisot,
Aizskalo asaras lietus, kad smeldz,
Kas neapjausts, ko nezini vēl...
Ko jutusi neesi - kā cilvēki iemīl un mīl
Kad tauriņi vēderā dejo, mirklis mūžība šķiet,
Zeme ar debesīm sajaucas kopā,
Apstājas laiks - tam nozīmes vairs nav.
Vai redzi kā taurenis mīl - Tu vēlies vairāk,
Nenoformulējamo, izjūtamo, cilvēcisko,
Nezinot, cik ļoti tas reizēm liek ciest,
Kad asaras dvēselē vairs neskalo lietus.
/Egils Dambis/