Atļauj man palikt, neaizdzen projām
Rudens vējā, kad ārā jau salst,
Kad lietus lāsēs mirkstu līdz kaulam,
Un sirds drēgnumā tik ļoti smeldz.

Atļauj man palikt vismaz līdz rītam,
Apsolu būšu es ļoti kluss.
Vien skumjajā skatienā redzēsi mīlu,
Ko gribot no tevis nevaru slēpt.

Atļauj man palikt, just tavu elpu,
Būt blakus un vārdu ikvienu tvert.
Nianses skatienā un tavā gaitā,
Lai varu noderīgs arī būt tev.

Atļauj man palikt, neaizdzen vējā,
Ārā, kur rudens lieti jau līst.
Atļauj klusējot pateikt, ka mīlu,
Jo bez tevis sirds mana lūzt.
/Egils Dambis/