Jaunumi
Jāņa Menča sen. dziesma
Vasara bija, mēs gājām pa ceļu,
Ziedēja rudzi un kūpēja lauks.
Tagad tik atmiņu biķeri tveru,
Ceļu pie lūpām – kur esi mans draugs?
Kur gan tu esi, kad purpura liesmās
Kļavas no rīta līdz vakaram kvēl?
Projām ir putni un projām ir dziesmas.
Vienīgi man vēl tā aiziet ir žēl.
Saule kad grimusi vakarā vēlā,
Atkal pa ceļu es staigāju viens.
Vēsmā, kas ozolu pazares cilā,
Liekas, ka smaržo tur apvītis siens.
Liekas, ka zvaigznes, kas laižas caur telpu,
Lido tur mīla, ko cilvēki alkst.
Ilgojies, gaidi un aizturi elpu –
Zini, ka mīla ir pavediens smalks.
Zirnekļa pavediens vasaras vējā.
Pieskaries roku un raugi – tas irst ...
Paliek tik sāpe no skāriena spēja.
Sāpe, kas mūžam ne beidzas, ne rimst.
Vasara bija, mēs gājām pa ceļu ...