Biogrāfija
Viss sākās 1955. gadā, kad Ogres kultūras namā nodibināja pūtēju orķestri. Iniciators bija Voldemārs Putniņš, kurš to uzņēmās diriģēt. Vēl nebija ne skanīga nosaukuma, ne cienīgu titulu. Tikai neatlaidīgs darbs. Ziedu laikus «Horizonts» piedzīvoja 1969. gadā, kad pie diriģenta pults stājās Latvijā pazīstams diriģents un pedagogs Alfrēds Segliņš. Toreiz orķestrī čaklākie spēlētāji bija Mediņa skolas audzēkņi un ogrēnieši, kā arī slavenā estrādes ansambļa «Metronoms» pūtēji. Viss nāca pamazām – panākumi, orķestra aktīva koncertēšana un piedalīšanās skatēs un konkursos.
A. Segliņš uzaicināja Vili Kokamegi 1970. gadā piedalīties Dziesmu svētku skatē Rīgā kā saksofonistu. Jauneklis nespēja atteikt, jo tā bijusi goda lieta. Pēc kāda laika Segliņš piedāvāja savu diriģenta darbību turpināt jaunajam un talantīgajam audzēknim, un tā no 1971. gada orķestri vada diriģents un mākslinieciskais vadītājs Vilis Kokamegi. Savukārt 1975. gadā jau izcīnīts Tautas kolektīva nosaukums. Šobrīd Vilis Kokamegi diriģēšanu orķestrī apvieno ar pedagoga darbu Jēkabpils mūzikas skolā.
«Horizonts» diriģenta Viļa Kokamegi un koncertmeistara Gunāra Kļaviņa vadībā gāja interesantu meklējumu ceļu un nebaidījās eksperimentēt. Bijuši koncerti kopā ar tautas deju ansambļiem, jauktajiem koriem. Vilis Kokamegi sāka aranžēt skaņdarbus, pielāgojot tos pūšamajiem instrumentiem, pat ņemot vērā katra mūziķa iespējas. Kolektīvs piedalījies visos valsts pūtēju orķestru salidojumos, kur ieguvis izcilus panākumus, un mūzikas skaņas ievirmojušas visās valsts pilsētās kopā ar daudziem pazīstamiem solistiem – Toniju Breidaku Dombrovsku, Viktoru Lapčenoku, Uģi Rozi, Imantu Skrastiņu... «Zāles bija pārpildītas,» atzīmē Kokamegi. Cik Dziesmu svētkos – gan reģiona, gan valsts – orķestris piedalījies, cik koncertus sniedzis un cik apbalvojumus saņēmis – uz šo jautājumu laikam precīzi grūti atbildēt.
Ar koncertiem savā laikā apceļota vai visa bijusī Padomju Savienība – Krievija, Gruzija, Igaunija, Lietuva, arī ārvalstis – Polija, Dānija, Somija, Zviedrija, Vācija, Norvēģija, Nīderlande.
Ārēji mierīgais, bet ļoti atraktīvais «Horizonta» vadītājs
Vilis Kokamegi uzauga ģimenē, kurā mīlēja mūziku. Svētku reizēs tēvs ņēma rokās vijoli, bet māte un bērni dziedāja. Nodarbošanās ar mūziku sākās vidusskolas laikā. Valkas vidusskolas dziedāšanas skolotājs sapulcināja muzikālus puikas un nodibināja pūtēju orķestri. 1968. gadā Vilis ir Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas audzēknis. 1971. gadā, kad viņš mācījās pēdējo gadu vidusskolā, pasniedzējs Alfrēds Segliņš uzaicināja jaunekli savā vietā, un Vilis Kokamegi kļuva par ogrēnieti. «Kā diriģents esmu mierīga rakstura. Man svarīgi, lai mani mūziķi atnāk uz mēģinājumu. Nevaru prasīt, lai vienmēr visi būtu klāt. Katram sava dzīve, neesam jau profesionāls orķestris. Tur var prasīt stingru kārtību, tomēr nevaru sūdzēties. Katrs mūziķis ir individualitāte. Mēģinājumos manu, kuram labs noskaņojums, kuram jāuzsmaida, citam vajag stingrāku vārdu pateikt, vēl cits ar kādu veču humoru jāievirza spēlēšanā, un tad jau viss notiek. Man patīk, ja priekšā sēž dzīvespriecīgi cilvēki,» tā V.Kokamegi.
«Horizontā» vairāk nekā 20 gadus pie diriģenta pults ir arī Dmitrijs Grozovs. Viņš savulaik vadījis populāro estrādes ansambli «Suvenīrs» un spēlējis Latvijas Radio Alņa Zaķa vadītajā vieglās un estrādes mūzikas orķestrī, bet tagad ir Ogres Mūzikas skolas pūšamo instrumentu nodaļas vadītājs un pedagogs un paralēli šiem darbiem diriģē arī Madlienas pūšamo instrumentu orķestri. D. Grozovs savu darbību orķestrī, būdams mūziķis, sāka jau pie Voldemāra Putniņa.
«Kopā gudrojam repertuāru, sazvanāmies un sakārtojam mēģinājumu plānu, bet pienākumus abiem sadalīt nav grūti, jo Dmitrijam ir savs ampluā – estrādes un džeza mūzika. Tāpēc repertuārā ir daudz estrādes mūzikas skaņdarbu,» piebilst Kokamegi.
Dažādība repertuārā
Bez ierastajiem maršiem, polkām un klasikas skaņdarbiem koncertprogrammās parādās estrādes dziesmas, svings, džezs. Diriģents Vilis Kokamegi ir izpelnījies godu būt par pūtēju orķestru Dziesmu un deju svētku virsdiriģentu.
Garajā ceļa posmā orķestrī spēlējuši 230 mūziķi. Tas nav maz. Pašlaik tajā ir ap 30 dalībnieku. Un vēl varētu vēlēties dažādu instrumentu mūziķus.»
Atsakoties no vilinošām brīvā laika pavadīšanas iespējām, trešdienas vakara stundās, lai gan nogurums dažkārt grib ņemt virsroku, mēģinājumiem zāles durvis ver dažādu profesiju pārstāvji – dakteris, inženieris, skolotājs, arī studenti, jaunākā mūziķe vēl mācās vidusskolā.
Kolektīvam uzticīgo vidū ir Aivars Jende – viens no vecākajiem orķestra dalībniekiem, kurš ne velti kļuvis par orķestra hroniķi. Viss tiek pierakstīts, atzīmēts, un izveidoti divi nelieli hronikas izdevumi.
A. Segliņš uzaicināja Vili Kokamegi 1970. gadā piedalīties Dziesmu svētku skatē Rīgā kā saksofonistu. Jauneklis nespēja atteikt, jo tā bijusi goda lieta. Pēc kāda laika Segliņš piedāvāja savu diriģenta darbību turpināt jaunajam un talantīgajam audzēknim, un tā no 1971. gada orķestri vada diriģents un mākslinieciskais vadītājs Vilis Kokamegi. Savukārt 1975. gadā jau izcīnīts Tautas kolektīva nosaukums. Šobrīd Vilis Kokamegi diriģēšanu orķestrī apvieno ar pedagoga darbu Jēkabpils mūzikas skolā.
«Horizonts» diriģenta Viļa Kokamegi un koncertmeistara Gunāra Kļaviņa vadībā gāja interesantu meklējumu ceļu un nebaidījās eksperimentēt. Bijuši koncerti kopā ar tautas deju ansambļiem, jauktajiem koriem. Vilis Kokamegi sāka aranžēt skaņdarbus, pielāgojot tos pūšamajiem instrumentiem, pat ņemot vērā katra mūziķa iespējas. Kolektīvs piedalījies visos valsts pūtēju orķestru salidojumos, kur ieguvis izcilus panākumus, un mūzikas skaņas ievirmojušas visās valsts pilsētās kopā ar daudziem pazīstamiem solistiem – Toniju Breidaku Dombrovsku, Viktoru Lapčenoku, Uģi Rozi, Imantu Skrastiņu... «Zāles bija pārpildītas,» atzīmē Kokamegi. Cik Dziesmu svētkos – gan reģiona, gan valsts – orķestris piedalījies, cik koncertus sniedzis un cik apbalvojumus saņēmis – uz šo jautājumu laikam precīzi grūti atbildēt.
Ar koncertiem savā laikā apceļota vai visa bijusī Padomju Savienība – Krievija, Gruzija, Igaunija, Lietuva, arī ārvalstis – Polija, Dānija, Somija, Zviedrija, Vācija, Norvēģija, Nīderlande.
Ārēji mierīgais, bet ļoti atraktīvais «Horizonta» vadītājs
Vilis Kokamegi uzauga ģimenē, kurā mīlēja mūziku. Svētku reizēs tēvs ņēma rokās vijoli, bet māte un bērni dziedāja. Nodarbošanās ar mūziku sākās vidusskolas laikā. Valkas vidusskolas dziedāšanas skolotājs sapulcināja muzikālus puikas un nodibināja pūtēju orķestri. 1968. gadā Vilis ir Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas audzēknis. 1971. gadā, kad viņš mācījās pēdējo gadu vidusskolā, pasniedzējs Alfrēds Segliņš uzaicināja jaunekli savā vietā, un Vilis Kokamegi kļuva par ogrēnieti. «Kā diriģents esmu mierīga rakstura. Man svarīgi, lai mani mūziķi atnāk uz mēģinājumu. Nevaru prasīt, lai vienmēr visi būtu klāt. Katram sava dzīve, neesam jau profesionāls orķestris. Tur var prasīt stingru kārtību, tomēr nevaru sūdzēties. Katrs mūziķis ir individualitāte. Mēģinājumos manu, kuram labs noskaņojums, kuram jāuzsmaida, citam vajag stingrāku vārdu pateikt, vēl cits ar kādu veču humoru jāievirza spēlēšanā, un tad jau viss notiek. Man patīk, ja priekšā sēž dzīvespriecīgi cilvēki,» tā V.Kokamegi.
«Horizontā» vairāk nekā 20 gadus pie diriģenta pults ir arī Dmitrijs Grozovs. Viņš savulaik vadījis populāro estrādes ansambli «Suvenīrs» un spēlējis Latvijas Radio Alņa Zaķa vadītajā vieglās un estrādes mūzikas orķestrī, bet tagad ir Ogres Mūzikas skolas pūšamo instrumentu nodaļas vadītājs un pedagogs un paralēli šiem darbiem diriģē arī Madlienas pūšamo instrumentu orķestri. D. Grozovs savu darbību orķestrī, būdams mūziķis, sāka jau pie Voldemāra Putniņa.
«Kopā gudrojam repertuāru, sazvanāmies un sakārtojam mēģinājumu plānu, bet pienākumus abiem sadalīt nav grūti, jo Dmitrijam ir savs ampluā – estrādes un džeza mūzika. Tāpēc repertuārā ir daudz estrādes mūzikas skaņdarbu,» piebilst Kokamegi.
Dažādība repertuārā
Bez ierastajiem maršiem, polkām un klasikas skaņdarbiem koncertprogrammās parādās estrādes dziesmas, svings, džezs. Diriģents Vilis Kokamegi ir izpelnījies godu būt par pūtēju orķestru Dziesmu un deju svētku virsdiriģentu.
Garajā ceļa posmā orķestrī spēlējuši 230 mūziķi. Tas nav maz. Pašlaik tajā ir ap 30 dalībnieku. Un vēl varētu vēlēties dažādu instrumentu mūziķus.»
Atsakoties no vilinošām brīvā laika pavadīšanas iespējām, trešdienas vakara stundās, lai gan nogurums dažkārt grib ņemt virsroku, mēģinājumiem zāles durvis ver dažādu profesiju pārstāvji – dakteris, inženieris, skolotājs, arī studenti, jaunākā mūziķe vēl mācās vidusskolā.
Kolektīvam uzticīgo vidū ir Aivars Jende – viens no vecākajiem orķestra dalībniekiem, kurš ne velti kļuvis par orķestra hroniķi. Viss tiek pierakstīts, atzīmēts, un izveidoti divi nelieli hronikas izdevumi.
