Tumšupes Magnēts, lai arī ar raibu karti, tomēr kārtīgā tempā skrienams apvidus. Divatā skriet, protams, ļoti interesanti, var uzturēt labu ātrumu, nav laika žāvāties un dziesmas dungot, bet skriet sešratā nudien ir bezgaumīgi. Ja tik liels kolektīvs visi jau no paša starta dodas vienā virzienā, tad pareizajā virzienā labākajā gadījumā dodas tikai viens no viņiem, pārējie vienkārši deso pakaļ sazin kur.

Nav jau tā, ka es dikti blenztu, ko kurš distancē dara, pašam ir ko darīt, bet tik un tā var ievērot, kā citi skrien. Kāds apzinīgi lasa karti, cits – visu izlasījis – deso uz kontrolpunktu, vēl kāds vienkārši kaut kur, tā tak nevar būt, ka nenonāks līdz kontrolpunktam tāpat vien.

Bet ir viena tāda lieta, ko pamanīt ir ļoti viegli – vai skrējējs ir iejuties kartē. Tas ir laiks trīs četru kontrolpunktu garumā, kamēr distances sākumā skrējējā pamostas visas orientierista maņas – apkārtnes izjūta, attāluma, mēroga, ātruma izjūta. Tāda pamošanās, t.s. adaptācija, noti…... Lasīt tālāk