Galerija
Runā
mājas vēsture
1929. gadā - viena no pirmajām Rīgas blokmājām Samarina (tagad Lomonosova) un Žīdu (tagad Ebreju) ielas stūrī, tagad īres nams Lomonosova ielā 2 Funkcionālisma apbūves piemineklis
Arhitekts Heinrihs Pīrangs.(vācu: Heinz Heinrich Gerhard Pirang, 1876-1936) jeb Heinrihs Gerhards Pīrangs bija latviešu cilmes vācbaltu arhitekts un arhitektūras vēsturnieks. Rīgas arhitektu biedrības priekšnieks (1932).
Ēka ar 8 kāpņu telpām un 104 dzīvokļiem, no kuriem 3 bija 2½ istabu, 4 - 2 istabu, 48 - 1½ istabu un 49 - 1 istabu dzīvokļi. Nams ar plašu pagalmu, kur tika ierīkots bērnu rotaļu laukums, un nelieli apstādījumi. Visām ēkām virtuvēs bija arī iebūvētas mēbeles. Kopā ar profesionāliem arhitektiem pie šo ēku celtniecības strādāja arī Rīgas pilsētas uzaicinātie tēlnieki.
Citi Pazīstamākie Pīranga projektētie nami
*H.Heringa nams Hamburgas ielā 10, vēlāk K.Haha privātslimnīca
*Nams Hamburgas ielā 6, Mežaparkā
*1909. gadā - nams Mārtiņa ielā 9, tagad Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Kurzemes rajona nodaļa
*1910. gadā - Nordeķu muižas dzīvojamā ēka ar mansarda jumta izbūvi
*1913. gadā - privātklīnika Kapseļu ielā 31, tagad bērnu bāreņu aprūpes centrs "Rīga"
*1926. gadā - kūrmājas "Marienbāde" (dib. 1870) tornis ar galeriju Z.Meierovica prospektā 43. Pārējā ēka pārbūvēta pēc Otrā Pasaules kara
Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas. Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī (Lomonosova ielas apbūve).
dati no Maskfor.lv
Arhitekts Heinrihs Pīrangs.(vācu: Heinz Heinrich Gerhard Pirang, 1876-1936) jeb Heinrihs Gerhards Pīrangs bija latviešu cilmes vācbaltu arhitekts un arhitektūras vēsturnieks. Rīgas arhitektu biedrības priekšnieks (1932).
Ēka ar 8 kāpņu telpām un 104 dzīvokļiem, no kuriem 3 bija 2½ istabu, 4 - 2 istabu, 48 - 1½ istabu un 49 - 1 istabu dzīvokļi. Nams ar plašu pagalmu, kur tika ierīkots bērnu rotaļu laukums, un nelieli apstādījumi. Visām ēkām virtuvēs bija arī iebūvētas mēbeles. Kopā ar profesionāliem arhitektiem pie šo ēku celtniecības strādāja arī Rīgas pilsētas uzaicinātie tēlnieki.
Citi Pazīstamākie Pīranga projektētie nami
*H.Heringa nams Hamburgas ielā 10, vēlāk K.Haha privātslimnīca
*Nams Hamburgas ielā 6, Mežaparkā
*1909. gadā - nams Mārtiņa ielā 9, tagad Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Kurzemes rajona nodaļa
*1910. gadā - Nordeķu muižas dzīvojamā ēka ar mansarda jumta izbūvi
*1913. gadā - privātklīnika Kapseļu ielā 31, tagad bērnu bāreņu aprūpes centrs "Rīga"
*1926. gadā - kūrmājas "Marienbāde" (dib. 1870) tornis ar galeriju Z.Meierovica prospektā 43. Pārējā ēka pārbūvēta pēc Otrā Pasaules kara
Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas. Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī (Lomonosova ielas apbūve).
dati no Maskfor.lv
Lomonosova iela
ierīkota 1890. gadā ar nosaukumu Saratovas iela, ar vēsturiski-militāru apbūvi. Toreiz ielas garums bija vairāk par 850 metriem, tās apbūvi veidoja perimetrāla rakstura ēkas.
1923.gadā Saratovas ielu pārsauca par Samarina ielu, par godu krievu zinātniekam J.Samarinam.
No 1942-1944. gada, ielas nosaukums bija Kājnieku iela, iespējams tieši šajā periodā iela ieguva savu otro nosaukumu - Maskavas forštate. 1944. gadā tā atkal atguva nosaukumu Samarina iela un iela tika saīsināta un novirzīta no vēsturiskās ass un ielu apstādījumiem, par to lieliski liecina esošo koku stāvoklis. 1950. gadā iela ieguva savu tagadējo nosaukumu Lomonosova iela, par godu krievu zinātniekam M. Lomonosovam. Pašlaik ielas garums ir 690 metri.
Padomju okupācijas gados daudzas vēsturiskās ēkas tika nojauktas, tostarp katedrāles, kazarmas un baznīcas. Vēstures fakti liecina, ka Lomonosova iela kalpoja militārām un rūpniecības vajadzībām. Tādēļ blakus ielai paralēti tika izveidots liels dzelzceļa un transporta mezgls . Vēsturiski Lomonosova ielai raksturīga daudzstāvu perimetrālā apbūve, kas sasaistījās ar blaus esošajiem objektiem, diemžēl šobrīd palikuši vairs tikai 20% no kādreizējās Lomonosova ielas apbūves. Lielākais Rīgas arhitektūras blīvums radās padomju laikos, kas manāmi izmainīja pilsētas izskatu.
1923.gadā Saratovas ielu pārsauca par Samarina ielu, par godu krievu zinātniekam J.Samarinam.
No 1942-1944. gada, ielas nosaukums bija Kājnieku iela, iespējams tieši šajā periodā iela ieguva savu otro nosaukumu - Maskavas forštate. 1944. gadā tā atkal atguva nosaukumu Samarina iela un iela tika saīsināta un novirzīta no vēsturiskās ass un ielu apstādījumiem, par to lieliski liecina esošo koku stāvoklis. 1950. gadā iela ieguva savu tagadējo nosaukumu Lomonosova iela, par godu krievu zinātniekam M. Lomonosovam. Pašlaik ielas garums ir 690 metri.
Padomju okupācijas gados daudzas vēsturiskās ēkas tika nojauktas, tostarp katedrāles, kazarmas un baznīcas. Vēstures fakti liecina, ka Lomonosova iela kalpoja militārām un rūpniecības vajadzībām. Tādēļ blakus ielai paralēti tika izveidots liels dzelzceļa un transporta mezgls . Vēsturiski Lomonosova ielai raksturīga daudzstāvu perimetrālā apbūve, kas sasaistījās ar blaus esošajiem objektiem, diemžēl šobrīd palikuši vairs tikai 20% no kādreizējās Lomonosova ielas apbūves. Lielākais Rīgas arhitektūras blīvums radās padomju laikos, kas manāmi izmainīja pilsētas izskatu.
Ebreju iela
nosaukums pirmo reizi parādās 1868./1869. gada Rīgas adrešu grāmatās ar nosaukumu Ebreju kapu iela, jo blakus ielai atradās ebreju kapsēta. 1885. gadā iela pirmo reizi ieguva savu tagadējo nosaukumu Ebreju iela. Tomēr jau 1923. gadā iela tika pārsaukta par Žīdu ielu. 1938. gadā tā tika nosaukta par Rundēnu ielu. Laika posmā no 1942. - 1944. gadam iela tika saukta par Nirzas ielu, 1944. gadā tā atgūst nosaukumu Rundēnu iela. Tomēr jau 1967. gadā tā tika pārsaukta par Jēkaba Alkšņa ielu, tāds nosaukums saglabājās līdz 1990. gadam, kad tā tika atkal pārsaukta par Ebreju ielu.
Maskavas forštate
Maskavas forštates Arhitektūra, koka apbūve:
Maskavas priekšpilsētā ilgstoši bija atļauta tikai koka apbūve, jo koka apbūvi kara gadījumos iznīcināja. Šādu likteni Maskava priekšpilsēta pilnīgi vai daļēji piedzīvoja jau 1601., 1605., 1700., 1709. gadā un 1812.gadā, kad Rīgas kara ģenerālgubernators M. Essens pavēlēja nodedzināt Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētas, kas atradās uz ziemeļiem un austrumiem no Vecrīgas. Naktī no 11.uz 12.jūliju liesmās bojā aizgāja vairāk nekā 700 namu, bez pajumtes palika ap 10 tūkstoši priekšpilsētu iedzīvotāju.
Pilsētu rajonus veido ielas, tās katra ar savu nosaukumu, apbūvi un raksturīgo izvietojumu ir vienota telpa. Tās stāsta arī par paša rajona vēsturi. Priekšpilsētu un pilsētu nozīmīgākās ielas nosacīti var iedalīt divās grupās, viena būtu ielas, kuras nosaukumos ir ģeogrāfisko vietu apzīmējumi, bet otra grupa sastāda ielas, kurām ir izcilu personību vārdi.
Bieži ģeogrāfiskie ielu nosaukumi tiek doti, ņemot vērā rajona atrašanās virzienu no pilsētas centra. Tādejādi arī Rīgas priekšpilsētā ir Maskavas iela, Ludzas iela; Lazdonas iela, F.Sadovņikova utt. (interneta resurss: http://maskfor.lv/lv/ielas.php)
19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Latvijas teritorijā turpinājās aktīvs sociālo pārmaiņu un urbanizācijas process, kas bija aizsācies jau 19. gs. vidū – Latvija piederēja Krievijas impērijas stratēģiski un saimnieciski nozīmīgākajiem apgabaliem un attīstības temps šeit ievērojami pārsniedza vidējo līmeni impērijā. 19. gadsimta otrajā pusē strauji attīstījās rūpniecība, svarīga nozīme bija transporta sistēmai (it īpaši - dzelzceļu) un izaugsmei, modernizētas tika lielākās ostas Rīgā, Ventspilī un Liepājā, strauji paplašinājās pilsētu apbūve, pieauga iedzīvotāju skaits. Sevišķi straujš attīstības kāpinājums bija raksturīgs Rīgai, kas 19. un 20. gs. mijā bija viena no piecām lielākajām pilsētām Krievijas impērijā - laika posmā no 1897. līdz 1914. gadam iedzīvotāju skaits Rīgā palielinājās no 282 943 līdz 530 000.
Jau kopš 19. gadsimta otrās puses, Rīga ekonomiskajā izaugsmē bija kļuvusi par lielpilsētu. 19. un 20. gs. mijā pilsētas izaugsmes rādītāju vidū bija gan strauja industrializācija un pilsētas reprezentablās zonas paplašināšanās, gan nomaļu urbanizācija un strādnieku rajonu augšana priekšpilsētās. Rīgas arhitektūras attīstībā pacēlums strauji aizsākās 19. gs. vidū pēc nocietinājumu vaļņu nojaukšanas 1857.-1863. gadā, kad radās priekšnoteikumi pilsētbūvnieciskās situācijas modernizācijai, kā arī aktīvai mūra dzīvojamo namu celtniecībai. Jau 19. gadsimta 80. gados tika pabeigta t.s. bulvāru rajona apbūve un turpmākās mūra ēku būvniecības aktivitātes ietiecās arvien dziļāk priekšpilsētu zonā. 20. gadsimta pirmajos gados būtisks laikmetīgu ideju atspulgs saistīts ar dārzu pilsētas izveidi. 19. gadsimta pēdējie divi gadi Rīgā bija t.s. celtniecības buma laiks. 20. gadsimta pirmajos gados ekonomiskās, kā arī politiskās situācijas rezultātā celtniecības apjoms saruka, no jauna pieaugot līdz ar 1909. gadu un turpinoties līdz pat perioda beigām. Līdztekus risinājās arī plaša koka ēku celtniecība, kas samazinājās perioda beigās, palielinoties mūra ēku skaitam.
19. gs. otrajā pusē Rīgā radās bulvāru loks – jauns, moderns pilsētas centrs ar parku zonu. 19. gadsimta gaitā Latvijā parādījās virkne jaunu ēku tipu, atspoguļojot kopējo situāciju Eiropā. Minēto ēku celtniecība turpinājās arī 19. un 20. gs. mijā – to vidū rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, ostas, dažādas hidrotehniskās un inženierbūves, aktivizējās mācību, kultūras un tirdzniecības ēku būve, tika celtas komerciestādes, biedrību un veselības aprūpes ēkas, turpinājās dievnamu būve, u.c. Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas. Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī (Lomonosova ielas apbūve). Centieni risināt strādnieku sociālos jautājumus īpaši aktivizējās pēc 1905.–1907. gada notikumiem. 19. gs. beigās arvien pieaugošie celtniecības apjomi aktualizēja pilsētu infrastruktūras problēmas un radīja nepieciešamību pēc jauniem būvnoteikumiem. Rīgā būvnoteikumi (ar dažādiem nosaukumiem) tika izdoti 1867., 1881. un 1904. gadā, reglamentējot apbūves raksturu un daļēji arī funkcionālo zonējumu. Būvnoteikumi sekmēja viendabīgas apbūves veidošanos, un radīja priekšnoteikumus vairāku Latvijas pilsētu centrālo zonu harmoniskam risinājumam, Rīgā piešķīra centrālajiem rajoniem pilsētbūvnieciska ansambļa raksturu. 20. gadsimta sākumā, sekojot Eiropā populārajām dārzu pilsētas teorijām, tika likti pamati Mežaparka apbūvei pie Rīgas.(interneta resurss: http://www.makslasvesture.lv/index.php/1890_-_1915:_Arhitektūra)
Maskavas priekšpilsētā ilgstoši bija atļauta tikai koka apbūve, jo koka apbūvi kara gadījumos iznīcināja. Šādu likteni Maskava priekšpilsēta pilnīgi vai daļēji piedzīvoja jau 1601., 1605., 1700., 1709. gadā un 1812.gadā, kad Rīgas kara ģenerālgubernators M. Essens pavēlēja nodedzināt Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētas, kas atradās uz ziemeļiem un austrumiem no Vecrīgas. Naktī no 11.uz 12.jūliju liesmās bojā aizgāja vairāk nekā 700 namu, bez pajumtes palika ap 10 tūkstoši priekšpilsētu iedzīvotāju.
Pilsētu rajonus veido ielas, tās katra ar savu nosaukumu, apbūvi un raksturīgo izvietojumu ir vienota telpa. Tās stāsta arī par paša rajona vēsturi. Priekšpilsētu un pilsētu nozīmīgākās ielas nosacīti var iedalīt divās grupās, viena būtu ielas, kuras nosaukumos ir ģeogrāfisko vietu apzīmējumi, bet otra grupa sastāda ielas, kurām ir izcilu personību vārdi.
Bieži ģeogrāfiskie ielu nosaukumi tiek doti, ņemot vērā rajona atrašanās virzienu no pilsētas centra. Tādejādi arī Rīgas priekšpilsētā ir Maskavas iela, Ludzas iela; Lazdonas iela, F.Sadovņikova utt. (interneta resurss: http://maskfor.lv/lv/ielas.php)
19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Latvijas teritorijā turpinājās aktīvs sociālo pārmaiņu un urbanizācijas process, kas bija aizsācies jau 19. gs. vidū – Latvija piederēja Krievijas impērijas stratēģiski un saimnieciski nozīmīgākajiem apgabaliem un attīstības temps šeit ievērojami pārsniedza vidējo līmeni impērijā. 19. gadsimta otrajā pusē strauji attīstījās rūpniecība, svarīga nozīme bija transporta sistēmai (it īpaši - dzelzceļu) un izaugsmei, modernizētas tika lielākās ostas Rīgā, Ventspilī un Liepājā, strauji paplašinājās pilsētu apbūve, pieauga iedzīvotāju skaits. Sevišķi straujš attīstības kāpinājums bija raksturīgs Rīgai, kas 19. un 20. gs. mijā bija viena no piecām lielākajām pilsētām Krievijas impērijā - laika posmā no 1897. līdz 1914. gadam iedzīvotāju skaits Rīgā palielinājās no 282 943 līdz 530 000.
Jau kopš 19. gadsimta otrās puses, Rīga ekonomiskajā izaugsmē bija kļuvusi par lielpilsētu. 19. un 20. gs. mijā pilsētas izaugsmes rādītāju vidū bija gan strauja industrializācija un pilsētas reprezentablās zonas paplašināšanās, gan nomaļu urbanizācija un strādnieku rajonu augšana priekšpilsētās. Rīgas arhitektūras attīstībā pacēlums strauji aizsākās 19. gs. vidū pēc nocietinājumu vaļņu nojaukšanas 1857.-1863. gadā, kad radās priekšnoteikumi pilsētbūvnieciskās situācijas modernizācijai, kā arī aktīvai mūra dzīvojamo namu celtniecībai. Jau 19. gadsimta 80. gados tika pabeigta t.s. bulvāru rajona apbūve un turpmākās mūra ēku būvniecības aktivitātes ietiecās arvien dziļāk priekšpilsētu zonā. 20. gadsimta pirmajos gados būtisks laikmetīgu ideju atspulgs saistīts ar dārzu pilsētas izveidi. 19. gadsimta pēdējie divi gadi Rīgā bija t.s. celtniecības buma laiks. 20. gadsimta pirmajos gados ekonomiskās, kā arī politiskās situācijas rezultātā celtniecības apjoms saruka, no jauna pieaugot līdz ar 1909. gadu un turpinoties līdz pat perioda beigām. Līdztekus risinājās arī plaša koka ēku celtniecība, kas samazinājās perioda beigās, palielinoties mūra ēku skaitam.
19. gs. otrajā pusē Rīgā radās bulvāru loks – jauns, moderns pilsētas centrs ar parku zonu. 19. gadsimta gaitā Latvijā parādījās virkne jaunu ēku tipu, atspoguļojot kopējo situāciju Eiropā. Minēto ēku celtniecība turpinājās arī 19. un 20. gs. mijā – to vidū rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, ostas, dažādas hidrotehniskās un inženierbūves, aktivizējās mācību, kultūras un tirdzniecības ēku būve, tika celtas komerciestādes, biedrību un veselības aprūpes ēkas, turpinājās dievnamu būve, u.c. Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas. Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī (Lomonosova ielas apbūve). Centieni risināt strādnieku sociālos jautājumus īpaši aktivizējās pēc 1905.–1907. gada notikumiem. 19. gs. beigās arvien pieaugošie celtniecības apjomi aktualizēja pilsētu infrastruktūras problēmas un radīja nepieciešamību pēc jauniem būvnoteikumiem. Rīgā būvnoteikumi (ar dažādiem nosaukumiem) tika izdoti 1867., 1881. un 1904. gadā, reglamentējot apbūves raksturu un daļēji arī funkcionālo zonējumu. Būvnoteikumi sekmēja viendabīgas apbūves veidošanos, un radīja priekšnoteikumus vairāku Latvijas pilsētu centrālo zonu harmoniskam risinājumam, Rīgā piešķīra centrālajiem rajoniem pilsētbūvnieciska ansambļa raksturu. 20. gadsimta sākumā, sekojot Eiropā populārajām dārzu pilsētas teorijām, tika likti pamati Mežaparka apbūvei pie Rīgas.(interneta resurss: http://www.makslasvesture.lv/index.php/1890_-_1915:_Arhitektūra)