Augstākā izglītība ir bizness, bet augstskolu labklājība atkarīga no tā, cik daudz studentu izdodas piesaistīt savām programmām. Ik pavasari mediju ļaudis berzē rokas gluži kā pirms vēlēšanām – izglītības iestādes atver maciņus, lai pārliecinātu skolu absolventus izvēlēties viņu piedāvājumu. Vieni sola skaistu studenta dzīvi, citi stipendijas, vēl kāds piesaista populārus personāžus – skalpu medības rit pilnā sparā. RTU šogad vēsta – visi grib inženierus un acīmredzot tas darbojas, jo tieši inženierzinātnes jauniešiem iesaka izvēlēties lielākā daļa aptaujāto. Jāatzīst, ka šāda izvēle ir loģiska, jo dažādu „radošo” profesiju pārstāvju ir saražots gana, lai labu darbu atrast varētu tikai labākie, savukārt pat labi apmaksātās tehniskajās specialitātēs trūkst darba roku. Zīmīgi, ka, pieaugot aptaujātās auditorijas vecumam, aizvien vairāk jūs sliecaties atbalstīt veco patiesību – amatam ir zelta pamats – vecuma grupā virs 40 gadiem tieši šī izvēle izvirzās kā labākā. Interesanti, ka augstu vietu ieņem arī militārās karjeras izvēle – to acīmredzot ietekmē globālie notikumi. Patīkami, ka pavisam maz ir tādu, kas uzskata - mācīties nav vērts, jāiet strādāt. Ir vērts.

Iespējams, ka kādam jaunietim noderēs jūsu viedoklis par to, kura no augstākajām mācību iestādēm iekarojusi lielāko uzticību. Lielais trijnieks nepārsteidz – LU, RTU un Rīgas Stradiņa universitāte. Turpat blakus arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Pārsteidzoši maz ir tādu, kas uzskata, ka Latvijā studēt nav vērts – vien 5% uzskata, ka prātīgāk ir uzreiz doties studēt uz ārzemēm. 

Reformu plosītā izglītības sistēma tā arī nav piedzīvojusi nevienu reformu, kas būtu sekmīgi pabeigta. Pēdējais skaļākais mēģinājums, ko uzsāka Roberts Ķīlis, drīz vien nonāca sistēmas dzirnakmeņos un kopā ar pašu reformatoru veiksmīgi tikai noklusināts. Tomēr pārmaiņas ir nepieciešamas – to atzīst pat tie, kas pret tām cīnās. Tiesa gan mūsu aptaujas dalībnieki norāda, ka sākt vajadzētu ar sevi – jāmaina skolēnu/studentu attieksme. Galu galā vairums veiksmīgo, talantīgo un arī bagāto cilvēku savas gaitas sākuši tieši tajos pašos gaiteņos, kuros neveiksminieki un raudātāji – tie, kas vēlas kļūt gudrāki, savu iespēju atradīs. Pavisam loģiski, ka nākamā lieta, kas jāuzlabo ir mūžīgā panaceja – vajag vairāk naudas. Tieši 43,21% aptaujāto domā, ka visas pasaules problēmas var atrisināt ar naudu, tad seko sliktie pedagogi, bet 16,62% ir droši, ka, visu laiku mainot izglītības ministrus, agri vai vēlu iestāsies mūžīgais pavasaris. 

• Jāmaina pedagogu attieksme pret skolēniem un skolēnu attieksme pret skolotājiem, kā arī katrai skolai savu atbildību nevis kontroli no augšas, kā arī iestājeksāmenus atstāt tikai tajās skolās uz kurām pāriet pēc 9. vai 12. klases, bet noņemt noslēdzošos gala eksāmenus.

• Jāsāk jau no pirmsskolas izglītības iestādes, tad pamatskolas utt. , jāmāca bērniem nevis "kalt un zubrīt", bet loģiski domāt, analizēt utt., nevis jāpieturas tikai pie programmas, bet mācībām jābūt interesantām, piemēram, var mācīties ārā bioloģiju angļu valodā...un tas palīdz iegūt daudz vairāk, nekā prasta pieeja kā mācību stundai, jābūt radošai pieejai. Vecā sistēma ir novecojusi un šobrīd jau var redzēt, ka bērni vispār vairs negrib mācīties un es viņus saprotu. Jāmaina visa sistēma. Labs piemērs ir alternatīvās skolas kā Brīvās Māras skola Rīgā, Brīvā skola Ikšķilē u.c. , kur bērns un darbošanās ir primārais, nevis stingra programma, kuru beidzot izrādās, ka pat pieaugušie nespētu izpildīt, jo nav interesanti...Tāpēc mūsdienās ir arī ļoti daudz bērnu ar uzmanības deficītu, jo vecā sistēma vairs nedarbojas jaunajos laikos.

• No visa pa druskai. Ir gan vecie pedagogi - padomjlaiku atliekas, kas neprot pa jaunam, ir audzēkņi, kuriem ir tikai tiesības, bet nav pienākumu. Nu, izglītības ministru nomainīs - un kas? Tur diemžēl ir sapuvis viss augšgals.

• Jāatstāj dažas augstskolas ar valsts finansējumu, teiksim LU, LLU, stradiņi. Vidzemes augstskola, Daugavpils, Liepāja un Ventspils. Pārējās lai pašas iztiek. Valsts tad varētu regulēt kuras budžeta vietas palielināt, kuras samazināt, lai nav pārprodukcijas.

• Lielāka uzmanība jāpievērš praksēm, jo daudzām skolām tā sanāk kā formalitāte. Piemēram var dabūt vienkārši no uzņēmuma dokumentus, ka ir strādāts, bet īstenībā nekas nav iegūts no praktiskā viedokļa. Un, kad sākās īstās darba gaitas, sanāk lielas problēmas uzsākt darba gaitas. Tāpēc ir liels jauniešu bezdarbs.

• Jāmaina attieksme pret mācībām un zināšanām gan skolēnam, gan pedagogam.

Jāatzīst, ka kopumā mēs esam visnotaļ pozitīvi noskaņoti par iespējām iegūt Latvijā kvalitatīvu izglītību – ja pats mācīsies, Tev viss izdosies, uzskata gandrīz puse aptaujāto. Tiesa, gandrīz tikpat atzīmē, ka ne visās specialitātēs tas iespējams, bet tādu, kas uzskata, ka vienīgais ceļš uz labu izglītību ir mācīties ārzemēs, ir pavisam maz.

Lai vai kā, ikvienam, kas šo vai nākamo un visu citus pavasarus pabeigs skolu, būs jāizdara izvēle, kas ieliks pamatus visai pieaugušā dzīvei, tāpēc mūsu padoms ir izvēlēties to, kas patīk, nevis to, kas prestižāks, izdevīgāks vai citādi vilinošs. Mācieties, izbaudiet studenta dzīvi un atcerieties, ka neviena augstskola jūsu galvā zināšanas neielies – tās jāsmeļ pašiem un ne tikai solā sēžot. Mēs dzīvojam nežēlīgas konkurences pasaulē, kurā labākajiem ir izcilas iespējas, bet pārējiem jāsamierinās ar to, kas paliek pāri. Jūs paši izvēlaties, kurā no šīm kompānijām atrasties.