1 attēls • 8. feb 2022 00:05
MĪLESTĪBA VAI ANTIMĪLESTĪBA
Katrs mēs kaut reizi mūžā esam piedzīvojuši fantastisko iemīlēšanās spēku, pieņemot, ka tas automātiski pāraugs mīlestībā. Jauda, vilkme un radošais uzrāviens - tas šādos dzīves brīžos vien ir ko vērts, bet nez kādēļ pēc neilga vai ilgāka laika perioda attiecības izjūk. Un viens no partneriem sāpēs dramatiski saka - "es nevarēšu to pārdzīvot, es bez tevis nevaru dzīvot...VairākMĪLESTĪBA VAI ANTIMĪLESTĪBA
Katrs mēs kaut reizi mūžā esam piedzīvojuši fantastisko iemīlēšanās spēku, pieņemot, ka tas automātiski pāraugs mīlestībā. Jauda, vilkme un radošais uzrāviens - tas šādos dzīves brīžos vien ir ko vērts, bet nez kādēļ pēc neilga vai ilgāka laika perioda attiecības izjūk. Un viens no partneriem sāpēs dramatiski saka - "es nevarēšu to pārdzīvot, es bez tevis nevaru dzīvot, es tevi tik ļoti mīlu!" …un sabrūk vai draud izdarīt pašnāvību, vai kļūst rīcībnespējīgs depresijas dēļ. Ja papēta šādu attiecību vēsturi, tur parādās diezgan interesantas noskaņas, kas sākotnēji nebūt nešķiet draudīgas.
Mums katram laiku pa laikam ir vēlme, lai par mums parūpējas kāds, kas ir stiprāks, lai būtu kāds, kam no sirds interesē mūsu dzīve, kāds, kas apčubina. Un nav svarīgi, cik paši esam stipri un atbildīgi, cik ļoti paši protam rūpēties par sevi un kāds vecums mums ir. Ja ciešāk ielūkojamies sevī, pamanām vēlmi, lai kāds izrādītu rūpes par mums. Kaut vai pārmaiņas pēc. To sauc par atkarības vēlmi, taču tai nebūtu jāvada mūsu dzīvi, tai nebūtu jādominē. Tomēr ja šī vēlme sāk noteikt mūsu dzīves kvalitāti un ietekmē tās virzību - tad mēs jau kļūstam atkarīgi no attiecībām un cilvēkiem. Ja cilvēks ar šādu atkarības tieksmi neatrod savu barības avotu - otru cilvēku, tad kā aizvietotājs der arī alkohols un ķīmiskas vielas, kas it kā aizpilda milzīgo tukšumu - iekšējo mīlestības deficītu. Problēma ir tā, ka šo bezdibeni neviens partneris, draugs vai ķīmiska viela nespēj aizpildīt.
Jebkuras šāda veida attiecības ir intensīvas un dramatiskas. Un tajās tiek meklēta sava "es" daļa - identitāte. Šim nolūkam der jebkurš, kas vien var sniegt šo identitāti. Tādas attiecības kļūst infantilas un seklas, neraugoties uz drāmu. Ja šādas attiecības tomēr izjūk - nepaiet ne pārāk ilgs periods, kad cietējs vai cietēja ir atradis nākamo personu, bez kuras atkal nevarēs dzīvot. Šim cietējam nepiemīt spēja atlikt savas vajadzības apmierināšanu - iekšējā deficīta sajūta ir tik spēcīga un alkas to aizpildīt tik lielas, ka ir pat fiziski izjūtamas. Tādējādi nerodas iespēja ilgāku laiku būt vienam.
Atkarīgie nespēj paciest vientulības izjūtu, viņiem ir ļoti grūti darīt kaut ko, kā rezultātā neieslēdzas citu rūpes par viņiem. Tādiem cilvēkiem ir grūti šķirties no vecākiem, atrast vai nostabilizēties darbā vai pat atrast savu hobiju. Var šķist, ka šādus cilvēkus interesē tikai tas, ko citi var darīt viņu labā. Viņu rīcības motīvs ir īpatnējs - maksimāli pieradināt otru cilvēku pie sevis, radot pieķeršanos, kas nodrošinātu rūpes par pašu, kā arī kļūt neaizvietojamam maksimāli visās partnera dzīves jomās. Ja partneris vēlas kļūt mazāk atkarīgs vai palielināt brīvību - tas atkarīgajam līdzinās lēnai nāvei, kas nav izturama.
Šāda atkarība sākas agrīnā mīlestības trūkumā. Iekšējais mīlestības deficīts ir radies vecāku attieksmes rezultātā - nespējā apmierināt bērna vajadzības pēc uzmanības, gādības un mīlestības. Rezultātā nu jau pieaugušais cilvēks kaislīgi piesaista sev otru un tad cenšas vairāk ņemt nevis dot. Tā nav mīlestība, bet antimīlestība, kas iznīcina attiecības un iznīcina cilvēkus.
Antimīlestība ir novēršama tikai tad, ja atkarīgais cilvēks pats spēj apzināti izkāpt no atkarīgā statusa. Vienīgi cilvēks pats sev spēj aizpildīt mīlestības deficītu. Iesākumā jāatpazīst savs tukšums un izsalkums. Jāatzīst, ka līdz šim izpildītajām darbībām partnerībā nav nekāda sakara ar mīlestību un attiecības nedod vēlamo rezultātu. Paša spēkiem vai ar kādu speciālistu palīdzību jānovērtē savas labās īpašības, intelektuālā un dvēseles gudrība, jāizrevidē sava emociju pasaule un jāaizpilda tukšums. Atļaut izvēles brīvību sev un partnerim. Spēt gluži labi dzīvot arī bez partnera, bet ja abi to izvēlas, tad dzīvot kopā, abiem baudot partnerību, attīstoties, cienot vienam otra izvēles un abpusēji darbinot došanas - saņemšanas principu. Kļūt mīlestības vērtam - tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt sev mīlestību.
Cieņā,
Janita Andersone
Spoguļošanas moderatore
