Biogrāfija
Globālajā kontekstā jēdziens dirty art ir plašs un vēl viennozīmīgi nedefinēts. Tas ietver šķietami demoralizējošus mākslas virzienus, galvenokārt pornogrāfiju visās tās iespējamās formās un izpausmes veidos. Taču konkrētajā gadījumā tiek runāts par citu Dirty Art, sava veida kvartetu, četru cilvēku darbošanos un apzinātu rīcību, kuras galvenais mērķis bija radīt mūziku. Bija. Pagātnes forma lietota apzināti, jo konkrētais grupējums (par ansambli vai grupu to nevar un pat nedrīkstētu saukt) nu ir beidzis eksistēt pašsaprotamu iemeslu dēļ.
Dirty Art bija četru skolasbiedru formējums, kas radās neapzināti bez iepriekš-izvirzīta mērķa līdz ar pirmās dziesmas tapšanu. Par DA pirmo dziesmu jāuzskata Bricīt’s, kas tika radīts, iespaidojoties no tolaik Latvijas robežās populārā humor-šova „Savādi gan”, kur frāzi „būtu bricīt’s paķēr’s trešo vietu” raidījuma autori izmantoja sakarā ar sportista Ilmāra Briča rezultātiem biatlonā. Dziesma tika radīta savam priekam (tāpat kā viss, ko DA radījis), no muzikālā viedokļa tā ir vienkārši briesmīga – ritms ir šķībs, balsis – mikrofonu plēsošas, dziesmas saturs un forma ir bezjēdzīgi un visam pa virsu nenostrādātais „aranžējums”. Taču kopš tās dienas sākām darboties un „taisīt gabalus”, pēc stundām ejot pie Gētes uz mājām, iedziedot garlaicīgās stundās sacerētus tekstus par lokālajām aktivitātēm (Žetonu vakars), skolotājiem (Rudzīte-Budzīte, Oma nāk), popmūziku (Georgs, Scheizze in meinem Körper, Mans Grib), klasesbiedriem (KTTS, Go-Go-Goževica) utt. Kopējās skolas gaitas neizbēgami radīja vienādu attieksmi pret atsevišķām parādībām, līdzīgus vērtējumus un spriedumus par tām, tādēļ teksti vairāk vai mazāk izprotami tieši mums pašiem, mūsu draugiem, paziņām un toreizējiem klasesbiedriem.
Jāatzīst, ka idejiski mūzika atspoguļoja ļoti seklu un uz stereotipiem bāzētu pasauli, kam par iemeslu bija vispārējs pieredzes trūkums un „skaista ir jaunība”, „dzīves svinēšanas” attieksme, kas reizēm izpaudās kā tīrākais bērnišķīgums. Lai kā arī nebūtu, DA nekad nav bijis profesionāla mākslinieku apvienība un nekad nav pretendējis uz to. Viss, ko DA ir radījis, ir domāts sevis priecēšanai, izklaidēšanai un varbūt pat neapzināti sava veida subjektīvi retrospektīvas hronikas veidošanai, kas neizvirza augstu profesionalitātes līmeni kā pašmērķi, bet gan to, cik konkrētā mūzika ir savu seju iegūstoša, autoriem vien zināmus notikumus un īpatnības atspoguļojoša. Forma dominēja pār saturu. Un tas bija DA skaistuma stūrakmens, jo saturs mums nebija vajadzīgs. Saturu mēs saprotam un zinām paši, plus vēl nedaudzi cilvēki, kaut arī tas nav verbāli nostrādāts līdz sīkākajai detaļai. Sava veida underground. Mhm...
Dirty Art bija četru skolasbiedru formējums, kas radās neapzināti bez iepriekš-izvirzīta mērķa līdz ar pirmās dziesmas tapšanu. Par DA pirmo dziesmu jāuzskata Bricīt’s, kas tika radīts, iespaidojoties no tolaik Latvijas robežās populārā humor-šova „Savādi gan”, kur frāzi „būtu bricīt’s paķēr’s trešo vietu” raidījuma autori izmantoja sakarā ar sportista Ilmāra Briča rezultātiem biatlonā. Dziesma tika radīta savam priekam (tāpat kā viss, ko DA radījis), no muzikālā viedokļa tā ir vienkārši briesmīga – ritms ir šķībs, balsis – mikrofonu plēsošas, dziesmas saturs un forma ir bezjēdzīgi un visam pa virsu nenostrādātais „aranžējums”. Taču kopš tās dienas sākām darboties un „taisīt gabalus”, pēc stundām ejot pie Gētes uz mājām, iedziedot garlaicīgās stundās sacerētus tekstus par lokālajām aktivitātēm (Žetonu vakars), skolotājiem (Rudzīte-Budzīte, Oma nāk), popmūziku (Georgs, Scheizze in meinem Körper, Mans Grib), klasesbiedriem (KTTS, Go-Go-Goževica) utt. Kopējās skolas gaitas neizbēgami radīja vienādu attieksmi pret atsevišķām parādībām, līdzīgus vērtējumus un spriedumus par tām, tādēļ teksti vairāk vai mazāk izprotami tieši mums pašiem, mūsu draugiem, paziņām un toreizējiem klasesbiedriem.
Jāatzīst, ka idejiski mūzika atspoguļoja ļoti seklu un uz stereotipiem bāzētu pasauli, kam par iemeslu bija vispārējs pieredzes trūkums un „skaista ir jaunība”, „dzīves svinēšanas” attieksme, kas reizēm izpaudās kā tīrākais bērnišķīgums. Lai kā arī nebūtu, DA nekad nav bijis profesionāla mākslinieku apvienība un nekad nav pretendējis uz to. Viss, ko DA ir radījis, ir domāts sevis priecēšanai, izklaidēšanai un varbūt pat neapzināti sava veida subjektīvi retrospektīvas hronikas veidošanai, kas neizvirza augstu profesionalitātes līmeni kā pašmērķi, bet gan to, cik konkrētā mūzika ir savu seju iegūstoša, autoriem vien zināmus notikumus un īpatnības atspoguļojoša. Forma dominēja pār saturu. Un tas bija DA skaistuma stūrakmens, jo saturs mums nebija vajadzīgs. Saturu mēs saprotam un zinām paši, plus vēl nedaudzi cilvēki, kaut arī tas nav verbāli nostrādāts līdz sīkākajai detaļai. Sava veida underground. Mhm...
