Dienziedēm patiks mitra augsne, kas tāda ir arī 20-30 cm dziļumā. Lai to nodrošinātu, dienziežu stādījumus var mulčēt ar neitralizētu kūdras mulču. Vēlamais augsnes ph līmenis ir 5.5- 6.5, taču dienziedes nav pārāk izvēlīgas augsnes ziņā. Tomēr tām ļoti nepatīk augsnes pārplūšana pavasaros, kā arī pārlieku augsts gruntsūdens līmenis (50 cm); tādā gadījumā dēstus stāda paaugstinātās dobēs.

Pavasarī, to galvenajā augšanas laikā no aprīļa līdz maijam, dienziedes papildus jālaista un jāmēslo ar komplekso mēslojumu. Vēlamās devas ir5-10-5 (NPK).

Pēcziedēšanas laikus novāc auga atmirušās daļas un noziedējušos ziedus. Dienlilijas pavairo ar ceru dalīšanu pavasarī vai rudenī.

Par laimi, dienlilijas apdraud tikai viens ienaidnieks, tā ir tā sauktā dienliliju muša Contarinia quinquenotata, kuras kāpuri ierosina ”resno pumpuru kaiti’’. Dienlilijas mēdz slimot arī ar sakņu kakliņu puvi, taču slimībām pakļautas vairāk ir Latvijas klimatam nepiemērotas šķirnes.

Augu bojātās daļas ir jā

·Līdz maija vidum (pumpuru plaukšanai) kailsakņu stādu stādīšana. Konteineru stādus var stādīt no pavasara līdz vēlam rudenim.

·Ābeļu un bumbieru potēšana. Pārbaudiet vai tiem nav uzbrukuši kaitēkļi. Augļu koku vainagu veidošanu var veikt no agra pavasara līdz vēlam rudenim – tātad arī tagad.

·Ogu krūmu mēslošana un pavairošana ar noliektņiem.

·Vīnogu, dzērveņu un brūkleņu stādīšana.

·Zemeņu mēslošana un, pavasarī stādītām zemenēm, ziednešu izkniebšana. Agrākai ražai, zemeņu dobes apklāj ar agrotīklu.

Dienlilijas vajadzētu dēstīt laika posmā no aprīļa līdz oktobrim, lai tās iesakņotos un sagatavotos ziemas periodam. Vispiemērotāk tās būtu dēstīt saulainā vietā ar ūdens caurlaidīgu augsni. Protams, dienlilijas augs arī daļēji noēnotā vietā, taču ziedēs mazāk.

Pēc bedrīšu izrakšanas to vidū no augsnes uzber nelielu paaugstinājumu, pār kuru izkārto stāda saknes. Jāpievērš uzmanība tam, lai sakņu sākšanās vieta atrastos tikai 1-2 cm zem zemes. Ja stāds iedēstīts pārāk dziļi, var tikt kavēta tā ziedēšana, vai tā var nebūt vispār, līdz stāds dabiski „pacelsies”.

Attālumam starp dēstiem un blakus augošajiem augiem jābūt 40-50 cm (atkarībā no to lieluma), lai dienlilijām būtu pietiekami daudz vietas, kur izplesties,- tas paātrinās arī to augšanu. Pārāk ciešos stādījumos augi var neziedēt, vai arī atsevišķi stādi var pat aiziet bojā.

Mazās dienliliju šķirnes, kā "Oirlicher Fresien" vai"Stella de Oro", ir piemērotas arī dēstīšanai podos. Šie augi īpaši labi jutīsies barības vie

Dienlilijas (Hemerocallis), sauktas arī par dienziedēm un viendienītēm, ir dienziežu dzimtas Xanthorrhoeaceae augs. Šīs ģints zinātniskais nosaukums ir cēlies no grieķu vārdiem hēméra, kas nozīmē diena, un kállos - skaistums, kas atspoguļo šī krāšņā auga būtību un galveno atšķirību no citiem augiem, proti, katrs atsevišķs zieds uzplaukst dienas sākumā un tās beigās novīst. Taču, tā kā dienliliju cerā var uzziedēt pat līdz 500 ziediem, nākošajā dienā blakus noziedējušajam ziedam atveras arvien jauni ziedpumpuri, un tā šis process var turpināties vismaz četru nedēļu garumā.

Vairāk par šī mēneša augu - DIENZIEDI, lasi šeit!

Vilkābeles ir lielisks augs, kas piemērots gan dārziem, gan parkiem. Tās var izmantot gan dzīvžogiem, gan dēstīt kā soliteru. Izvēloties vilkābelei vietu dārzā, jāņem vērā, ka tā ir ilgdzīvotāja.

Kaut arī vilkābeles nav prasīgas, tomēr, tās dēstot, būtu jāievēro daži nosacījumi. Vilkābelei patīk plašums, vējainas un saulainas vai daļēji saulainas vietas. Visideālāk būtu tās dēstīt tādās vietās, kur vilkābeli visu dienu apspīdētu saule.

Jaunos kociņus vislabāk dēstīt rudenī pirms pirmajām salnām vai agrā pavasarī, tiklīdz gaiss sāk iesilt.

Vilkābelēm patīk neitrāla, viegli mālaina, kaļķi saturoša augsne. Pirms stādīšanas nepieciešams augsni labi uzirdināt un mēslot ar dabisku mēslojumu. Iestādītos kociņus ir labi jāsalaista.

Dēstot dzīvžogu jāatceras, ka nepieciešams ievērot pietiekošu attālumu starp dēstiem, lai tie varētu augt un izplesties. Ņemot to vērā, vēlāk dzīvžogs izskatīsies harmoniski un dabiski.

Vairāk par šī mēneša augu - VILKĀBELI, lasi šeit!

Siltumnīcā:

•Aprīlī podiņos un dēstu kastēs izsēj agrīnās lauka tomātu šķirnes, kas būs izstādāmas laukā jūnijā. 

•Aprīlis parasti ir pēdējais laiks izsēt sparģeļu sēklas dēstu audzēšanai. 

•Aprīļa sākumā ieteicams iesēt kolrābjus dēstu kastītēs, lai apmēram pēc mēneša tie būtu gatavi izstādīšanai laukā.

Pagrabā:

•Gatavo kartupeļus stādīšanai - diedzē, noliek gaismā.

•Pārlasa dārzeņus, izmet bojātos.

Vilkābeļu dzīvžogs būs blīvs un necaurejams: tas veidos dabīgu nožogojumu un kalpos aizsegam. To var veidot kā rindveida krūmu stādījumu, kam neveido vainagu, bet atstāj to dabīgu. Ja dzīvžogu veido noteiktā formā, to regulāri jāapgriež, lai tas izskatītos glīti. Dzīvžoga apgriešanai piemērots laiks ir jūnijs un septembris. Svarīgi ir atcerēties, ka, apgriežot augu rudenī, nākamajā pavasarī tas riesīs mazāk ziedpumpuru un neziedēs tik krāšņi.

Vilkābeļu dzīvžogu lielākā problēma ir tas, ka bieži veidojas dzīvžogi ar kailām krūmu apakšām. Tā kā vilkābeles salīdzinoši ātri aug, dārza īpašnieki pieļauj kļūdu, dzīvžogu necērpjot un domājot, ka tādējādi ātrāk sasniegs vēlamo augstumu. Tomēr regulāri necirpti krūmi veido resnu galveno stumbru. Turpretī regulāri cirpti dzīvžogam stādītie krūmi veidojas sazaroti. Ja kāds no zariem dažādu iemeslu dēļ atmirst, to aizstāj daudzi citi. Tādējādi regulāri veidots dzīvžogs nekad nebūs ar kailu apakšu.

 Vairāk par šī mēneša augu - VILKĀB

•Aprīlī augļu dārzā turpina retināt vainagus, izgriež nokaltušos zarus, apskata koku veselības stāvokli, īpaši uzmanību pievēršot pazīmēm, kādas varētu būt saslimšanai ar augļu koku iedegām. Izgriešanas darbus var veikt līdz plaukst pirmās lapas konkrētajiem augiem;

•Kad nokusīs sniegs, kukaiņi kļūs aktīvi, tādēļ pēc augļu krūmu apgriešanas palikušie slimie zari dārzā palikt vairs nedrīkstēs - tos ieteicams sadedzināt.

•Labs darbiņš pēc sniega nokušanas būs samēslot augļu un dekoratīvos kokus;

•Aprīļa beigas būs piemērots laiks kailsakņu stādīšanai. Tā kā pēc visām pazīmēm spriežot kailsakņu sezona būs visai īsa, tad iesakām laicīgi šos darbus ieplānot.

•Pirms ziedēšanas miglo pret kaitēkļiem un slimībām.

Atkarībā no šķirnes un augšanas vietas šis vasarzaļais augs var sasniegt 12 metru augstumu un pat 500 gadu vecumu.

Vilkābeles miza ir gluda, zaļganbrūna līdz tumši brūna, bet veciem kokiem tā kļūst zvīņaina un saplaisājusi.

Zari vilkābelei ir klāti ar asiem, līdz 2,5 cm gariem dzelkšņiem, iespējams, pateicoties tieši tiem, vilkābele no mezozoja ēras krīta laikmeta ir saglabājusies līdz pat mūsdienām un būs sastopama uz mūsu planētas pat vēl pēc 500 gadiem, ja iedēstīsim to šodien, jo tieši tik ilgi tā ir spējīga nodzīvot. Koksne šiem augiem ir cieta un smaga.

Lielākajai daļai vilkābeļu sugu ziedi ir balti, taču selekcijas rezultātā ir iegūtas šķirnes ar baltiem, rozā un purpursarkaniem klajiem vai pildītiem ziediem.

Vilkābeles zied maijā un jūnija sākumā, ziediem ir intensīvs, īpatnējs aromāts, bet augļi attīstās augustā un septembrī.

Vilkābeles augļi – mazie ābolīši – ir no 0,7 līdz 2 cm lieli un parasti sarkani vai oranži, taču dažām šķirnēm augļi ir arī zili, melni un d

•ja jau nevaram papriecāties par augiem, kas paši jau plauktu, tad varam plaucēt zarus istabā

•telpaugu pavairošanai, pārstādīšanai un mēslošanai - par laimi šiem darbiem puteņi uz lauka nekaitē

•Siltā laikā sāk stādīt puķes balkona puķu kastēs, to ieteicams darīt tad, kad naktīs vairs nav gaidāmas salnas