Mariss Vētra
(1901-1965)
īstajā vārdā Morics Blumbergs
Operdziedātājs un rakstnieks.
Bermontiādes laikā Latvijas armijas dižkareivis.
Dzimis Tirzas pagastā.
Izglītība:
Rīgas 2.pilsētas ģimnāzijā
Latvijas Augstskola - filozofija
Frankfurtes un Berlīnes universitātes – tautsaimniecība.
Latvijas konservatorija.
Bijis Liepājas un Nacionālās operas solists. Dažas sezonas un viesizrādes dziedājis Vācijas un citu valstu operās. 1944.g. emigrējis uz Zviedriju un 1946.g. izceļojis uz Helifeksu Kanādā, kur strādājis par konservatorijas pedagogu.
Bijis vairāku literāru darbu autors. Sarakstījis vairākas autobiogrāfiskas atmiņu grāmatas, tostarp „Div’ dūjiņas”, kas stāsta par Latvijas Atbrīvošanas kara laikā pieredzēto. Grāmatā ir apzināti sagrozīti gan vietu, gan cilvēku vārdi, taču aprakstītie notikumi ir patiesi.
1919.gada rudenī autoram bija 17 gadi un kaujās viņš tika iesaistīts jau pirmajā dienā, kad arī guva ievainojumu. Neskatoties uz to viņš centās piedalīties visās viņa vienības kaujās.
Mariss Vētra – No manis neaizej.
Mariss Vētra - No manis neaizej
Jaunais karavīrs brīvajā Latvijā spēja piepildīt savu sapni un kļuva par Latvijas Nacionālās operas solistu.
Fotoalbums
Dienasgrāmata
Karš septiņpadsmit gados...
Fragments no Marisa Vētras sarakstītās grāmatas „Div’ dūjiņas.” Grāmatu draugs 1955.g.
Bolderājas ierakumos
Dažus kilometrus aiz Bolderājas, smilšu kāpās atradās mūsu ierakumi - sausajās kāpu smiltis izkašņāts grāvītis ar priekšā nosviestām dzeloņstiepļu ķekatām. Un tomēr, neskatoties uz šo primitīvo ierakumu tehniku, mēs atradāmies ļoti izdevīgā pozīcijā. Mūsu kāpu ierakumi bija kalnā, mūsu priekšā gulēja rudens vēju noplucināts, viegli caurredzams mežiņš un aiz tā kilometriem plašs klajums. Bermontieši no mums atradās lielā gabalā, un dienās no viņu negaidītiem uzbrukumiem nebija jābaidās. Mēs varējām staigāt apkārt, smēķēt, dziedāt, no pilsētas pie mums regulāri ieradās ne tikai virtuve ar siltu zupu, bet nereti arī ciemiņi - dāmas. Dienās šeit bija ļoti jautri, toties naktīs, it sevišķi uz rīta pusi, palika neveikli vēss. Vienīgā laime, ka mūsu kāpu smiltis bija ļoti sausas un, ja tikai tieši nelija, no mitruma nebija pat jāsargājas. Tāpēc bez bažām varēja pat gulēt, ja tikai nesaltu. Taču drīzi vien mums padoms bija rokā – mēs nodibinājām «utu audzētavas»: sagulāmies kopā pieci - seši vīri, stingri viens otram piespiežoties un pārsedzot galvas ar kopīgu segu. Tā sasiluši paši no savas dvašas, mēs dažu labu stundu saldi nosnaudām. Taču taisnība bija mūsu zobotājiem - utu sērgu šī siltā kopguļa izplatīja brīnišķos apmēros.
Sagulāmies kopā pieci - seši vīri, stingri viens otram piespiežoties un pārsedzot galvas ar kopīgu segu.
Daudz nepatīkamākas tomēr bija tās naktis, ja pavēlēja izlīst caur mežiņu un gulēt priekšpostenī. Viens, pilnīgi viens naktī, viens ar svarīgo atbildības sajūtu, guli tad aizslēpies aiz kāda krūmiņa un klausies. Vai tikai nenāk? Vai viņi nezogas uzbrukumā pie mums? Naktis tik melnas, ka pa pieci soļi nekā nevar redzēt, un tu sēdi kā drudzī izplestām acīm un trīci. Salst, bet šīm trīsām ir arī cits iemesls - bailes; bailes ne tikai par savu dzīvību, bet par visiem tiem, kas aiz tevis. Liekas, ka tu viens esi izsūtīts naidnieku vidū, katru brīdi viņi var būt ap tevi, un ja tu viņus laikā nepamani, tad visas utu audzētavas tepat aiz mežiņa, kalnā var pārsteigt un iznīcināt. Miegs nenāk, un uztraukts tu vēro katru nakts kustību.
Un ko gan šādā naktī visu nevar sadzirdēt un saredzēt, it sevišķi, ja tev ir tikai septiņpadsmit gadu!
