Osvalds Ozols

(????)

Skolnieks

Latvijas Atbrīvošanas kara laikā vairāk nekā 700 Latvijas skolu audzēkņi iesaistījās latviešu bruņotajās vienībās. Tā saucamie kara zēni pildīja dažādus palīguzdevumus – pienesa munīciju, bija ziņneši un izlūki, palīdzēja virtuvē, tādā veidā aizvietojot ieročus nest spējīgos vīrus, kurus nosūtīja uz fronti. Jaunieši dienēja arī kaujas vienībās un piedalījās smagās kaujās. Iemesli tam bija dažādi – piedzīvojumu kāre, patriotisms un zaudēti vecāki. Vidējais jauniešu vecums bija 15 -16 gadi. Taču daži bija tikai 12 gadus veci.

Jau 1918.gada decembrī Rīgā izveidojās Rīgas skolnieku rota. 1919.gada jūnija sākumā, Cēsu kauju laikā 2.Cēsu kājnieku pulkā tika saformēta Skolnieku rota. Taču 1919.gada oktobrī sākoties kaujām Daugavas krastos jaunatnes iesaistīšanās valsts aizsardzībā sasniedza nebijušus apmērus. Rīgā, Studentu bataljona rindās izveidojās Boi-skautu rota, bet daudzi jaunieši iestājās regulārajās karaspēka daļās.

Fotoalbums

Dienasgrāmata

Kara rētas, kas nesadzīs...

Fragments no Marisa Vētras sarakstītās grāmatas „Div’ dūjiņas.” Grāmatu draugs 1955.g.

Uz priekšu – durkļu cīņā!

Aiz siena gubas un kūts bija salasījušies it visi no mūsu grupas, bet ne uz ilgu laiku, jo drīz ieradās abi mūsu virsnieki ar rotas pārējo daļu un aizveda mūs darbā.

Lai cik reta bija mūsu ķēde un lai cik gara arī izskatījās, tā tomēr bija par īsu, lai piepildītu visu to laukumu, kas mums bija jāiekaro. Mūsu kreisajā spārnā bija palicis pārāk liels tukšums līdz Lielupei. Tas nu bija jāpiepilda mūsu rotai. Un drīz vien mēs ierindojāmies garajā ķēdē un sagulām aizsalušajā purvājā. Mums bija pavēle šaut un kabatas pilnas ar patronām. Šāviens pēc šāviena skanēja krūmos, un lodes lidoja gandrīz bez mērķa, kaut kur uz priekšu. Lai satrūkstas ienaidnieks, lai zina, ka mūsu nav mazums. Tad pašā uguns karstumā kaut kur labajā spārnā atskanēja uzvaras kliedziens, un revolverus rokās turot mūsu virsnieki uzlēca kājās.

Pastniekam izkrita šautene un tad ar skaļu kliedzienu nogāzās viņš pats, krita vēl viens un otrs.

- Durkļu cīņā! Uz priekšu! - bija viņu komanda, un skaļi kliegdami skriešus devāmies viņiem līdzi.

Uz priekšu! Uz priekšu! Ātrāk! Jo ātrāk būsim tur - kaut kur priekšā - jo ātrāk būsim ārā no briesmām. Mēs kliedzām kā ārprātīgi, kā mežoņi, kā zvēri un skrējām klūpot pār sasalušiem ciņiem un celmiem.

Visa apkārtne bija pazudusi, es neredzēju neviena, es nezinu, vai kāds no mums krita, nezinu, vai bermontietis vēl šāva, nedzirdēju nekā cita, kā savu kliedzienu un kliedzu arvien stiprāk, lai nesadzirdētu, kā man trīc sirds.

Es skrēju un kliedzu, un man blakus skrēja un kliedza simti citu karavīru.

Pirmās mājas bija ieņemtas, tur mēs atradām tikai vācu kara ģērbā tērptus līķus un skrējām tālāk. Uz priekšu, tikai uz priekšu, kamēr būsim Jelgavā!

Te, skat’, pie zemes saplaka skolotājs Broka, kar. Zēniņš sāka klibot un apsēdās, vrž. Ģērmanis ieurbās ar galvu smiltīs, kar. Pastniekam izkrita šautene un tad ar skaļu kliedzienu nogāzās viņš pats, krita vēl viens un otrs. Lodes ap mums kausa tik nežēlīgi, kā vēl nekad nebija pieredzēts, un bailes izskrēja caur mūsu rindu. Mēs visi kā norunā nokritām sasalušajos arumos, un tikai mūsu ķēdes labais spārns vēl kliedza un gāja uz priekšu. Gribējās iet viņiem līdzi, bet tas nebija iespējams. Katrs solis būtu pašnāvība. Un ļaunākais bija tas, ka pat nezinājām, no kurienes mūs apšauda.

Sešpadsmit Lasīt ierakstu

Visapkārt nāve Lasīt ierakstu

Uzbrukumā! Lasīt ierakstu

Sprāgstošās lodes Lasīt ierakstu

Meklējot štābu Lasīt ierakstu

Viņš vēl nebija sācis dzīvot... Lasīt ierakstu