Jānis Ķīselis

(1897-1941)

Latvijas Republikas policijas inspektors.
Bermontiādes laikā virsleitnants.
Dzimis Jelgavā.

Izglītība

Rīgas Aleksandra Ģimnāzija
1.Pēterhofas praporščiku skola.

No 1915.gada februāra dienējis Krievijas armijas 123.pulkā Galīcijā, bijis rotas, jātnieku izlūku komandas komandieris. 1915.gada vasarā pārcelts uz Novogeorgijevas cietoksni, bet cietoksnim krītot, 20.augustā nonācis vācu gūstā. No gūsta atgriezies 1918.g. un 1.decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos un bijis Atsevišķā latviešu bataljona sevišķu uzdevumu virsnieks, piedalījies gandrīz visās bataljona cīņās līdz 24.martā ievainots. Pēc tam J.Ķīselis pārcelts uz Armijas virspavēlnieka štābu un kā labs angļu valodas pratējs nosūtīts uzturēt sakarus ar Lielbritānijas misiju Latvijā. Īsi pirms kauju sākuma precējies. Bermontiādes laikā atradās uz Sabiedroto kara flotes kuģiem, un palīdzēja koriģēt flotes artilērijas uguni. Decembrī nosūtīts par atašeju uz Lielbritāniju. Pēc kara strādājis robežpolicijā, Ārlietu ministrijā, bijis Aizsargu pulku komandieris, Valmieras apriņķa priekšnieks un policijas inspektors.

Par dalību Latvijas atbrīvošanas karā Jānis Ķīselis 1921.gadā saņēma III šķiras Lāčplēša Kara ordeni.

Fotoalbums

Dienasgrāmata

Braucam pēc benzīna, iekļūstam apšaudē

Mans pēdējais brauciens šinī famozajā komisijā bija ar benzīna kravu smagajā automobili no Jelgavas. Lieta tāda, ka Rīgā mums trūka benzīna, bet no vācu kareivjiem - motoristiem un šoferiem to varēja ļoti lēti iegūt. Protams, arī tas notika kontrabandas kārtā, jo vācu armijas vadība to nekad nebūtu pieļāvusi. Tikko biju pārbraucis tiltu pār upīti, kas šķir Kurzemi no Vidzemes, kad uzreiz ieraugu, ka vācieši uznes uz ceļa smago ložmetēju un sāk ar to rīkoties.

Pielecu pie šofera būdiņas un uzsaucu, lai brauc, cik var; bet tanī pašā brīdī lodes sāka svilpot gar galvu.

To manīja arī šoferis, laida cik spēja, un drīz vien mēs bijām drošībā. Pēc 25. septembra, sakarā ar manām kāzām, dabūju pāris nedēļas atvaļinājumu, kuru nolēmu pavadīt jūrmalā. Bet jau pēc dienām desmit saņēmu telegrāfisku rīkojumu nekavējoties atgriezties Rīgā un stāties atpakaļ dienestā. Stāvoklis starp Rīgu un Jelgavu kļuva arvien saspīlētāks. Mūsu komandantūra no Jelgavas bija izvākusies, un tagad bija skaidri un neapšaubāmi redzams, ka vācieši, kuri tagad gan bija salikuši uz piedurknēm krievu krustus un pie ķiverēm piesprauduši krievu kokardes, grib noteikti kauties. Stāvoklis nebija nekāds spīdošais, jo vācu karavīri un arī krievu kara gūstekņi, kas bija savervēti Bermonta vienībā, bija bagātīgi apgādāti visādiem kara materiāliem un arī skaita ziņā sastādīja ļoti nopietnu spēku.

Kauju sākums – brīvprātīgo tūkstoši Lasīt ierakstu

Gribēji zemi? Saņem! Lasīt ierakstu

Vācieši uzbrūk, brīvprātīgie izklīst, studenti aizstāv Rīgu Lasīt ierakstu

Pārrunas par pamieru Lasīt ierakstu

„Šī zeme ir mūsu . . .“ Lasīt ierakstu

Sabiedroto flotes atbalsts Lasīt ierakstu

Kapteinis Martins: „Jūsu dzimtenes atbrīvošanas stunda ir situsi!“ Lasīt ierakstu

Nāve par svešas zemes brīvību karojot Lasīt ierakstu

Asins brālība Lasīt ierakstu

Dzīve uz kuģa – kārtība it visā Lasīt ierakstu

Angļi izklaidējas Lasīt ierakstu

Bermontiešu zvērības Lasīt ierakstu

Karš beidzies Lasīt ierakstu