Fricis Avotiņš
(1897-1944)
Latvijas armijas kapteinis.
Dzimis Pūres pagastā.
Izglītība:
Kandavas elementārskola
1916.gada martā iestājies Latviešu strēlnieku rezerves bataljonā. 1917.gada martā beidzis Ziemeļfrontes praporščiku skolu un paaugstināts par praporščiku. 1919.gada sākumā Talsos mobilizēts Sarkanajā armijā, no kuras 21.jūnijā dezertējis.
Latvijas armijā iestājies 1919.gada 3.jūlijā.
Leitnants Fricis Avotiņš 1919.gada oktobrī un novembrī 6.Rīgas kājnieku pulka sastāvā kā 11.rotas ložmetēju vada komandieris piedalījās kaujās pret bermontiešiem. Viņa vadītā apakšvienība 10. un 11. novembrī bija pirmā, kas iegāja Torņakalnā.
Pēc kara Fricis Avotiņš turpināja dienestu Latvijas armijā un sasniedza kapteiņa dienesta pakāpi.
Par šo kauju pēc Latvijas Atbrīvošanas kara beigām viņam piešķirts III šķiras Lāčplēša kara ordenis.
Fotoalbums
Dienasgrāmata
Kaujas Šampēterī un Torņkalnā
10.novembra rītā 11.rota ieņēma pozīcijas gar Rīgas – Jūrmalas dzelzceļa pie Anniņmuižas parka. Pa labi bija 5. rota – gar dzelzceļu, bet pa kreisi 10.rota.
Pēc artilērijas sagatavošanās uguns pārtraukšanas 5. rota pārgāja uzbrukumā pa Zolitūdes, Šampetera ceļu uz mājām, kas atradās aiz Rikšotāju laukuma. Kad 5. rota bija pārgājusi, saņēmu kapteiņa Kluča pavēli ar rotas 1. un 2.vadu pāriet uzbrukumā 3.vads palika aiz dzelzceļa rezervē. Tā kā ienaidnieks uzbērumu apšaudīja ar labi piešautu ložmetēju uguni, tad vadi uzbērumu šķērsoja pa kādu caurteku.
Kareivjiem noskaņojums labs. Tā kā laukums bija plats, tad gan skriešus gan līšus to šķērsoja. Šāva ar šautenēm, ložmetējiem, mīnmetējiem un lielgabaliem. Uz durkļiem vācieši negāja. Tie atkāpās, atstādami 2 kritušos un nocietinājās 600-700 soļu attālajā Šampētera muižas parkā un atklāja uguni
Vadus uz priekšu vairs nevarēja dabūt, tie bija sakrituši grāvjos un necēlās.
Vadus uz priekšu vairs nevarēja dabūt, tie bija sakrituši grāvjos un necēlās. Piespiest izplesties ķēdē un ierakties, varēja tikai ar varu. 5. rota uguni neizturēja un atkāpās. Lai 11. vadu neielenktu, iznesa 3 smagi ievainotos un tad visi vadi atkāpās aiz dzelzceļa.
Pēc vadu sakārtošanas varēja dzirdēt, kā 8., 9. un 6. rota pa labi pāriet uzbrukumā uz Šampēteri. Pēc kāda laika bija dzirdami tāli Urrā saucieni. Tur 8.,9. un 6. rotas gāja uzbrukumā uz Šampēteri.
Rotas komandieris tūliņ deva pavēli iet uzbrukumā uz Torņkalnu. Neskatoties uz ienaidnieka spēcīgo uguni rota kārtīgā ķēdē, Urrā kliegdama skriešus virzījās uz priekšu. Ienaidnieka uguns palika ļoti nervoza un slikti mērķēta. Mūsu rokās krita vairāki ievainotie, ložmetēji, gūstekņi un kritušie.
Kad rota nonāca līdz Rīgas – Bolderājas dzelzceļa un Kandavas ielas krustojumam, no kapt. Kluča saņēmu pavēli ar 1 virsnieku un 2 vadiem virzīties tālāk pa Kandavas ielu un izsist no turienes ienaidnieku. Tālākais virziens netika norādīts.
Kapt. Klucis ar 1 vadu devās uz Dzegužkalnu, kur bija novietota ienaidnieka artilērija. Par šī vada darbību tuvāk neko nezinu.
