Baiba Ziemele, 32 gadi. Villebranda slimība
“Kad man ir slikts garastāvoklis, es meklēju piegrieztnes un šuju. Šī man ir svārku nedēļa un es diezgan daudz ko esmu sev sašuvusi.
Laikam dīvaini, bet pateicoties slimībai, daudz nācies ceļot. Bērnībā biju Vācijā uz nometni, kur bija sabraukuši bērni ar šo saslimšanu. Nesen man atkal piezvanīja no Vācijas un jautāja, kā šis brauciens ir ietekmējis manu dzīvi. Es pajokoju: “Paldies, ka uzaicinājāt mani 12 gadu vecumā, tāpēc esmu izaugusi tik dzīvespriecīga un sabiedriski aktīva!” un viņi uzaicinaja mani atkal.
Man ir kaķis, to man uzdāvināja dzimšanas dienā. Es tagad smejos, ka esmu vecmeita ar kaķi! Man šo kaķi iedeva rokās un pateica, ka viņu sauc Princese. Kad notika fotosesija, Princese kaut kur noslēpās un pat nepagodināja ar savu klātbūtni, bet tad, kad viņa grib, lai es viņu samīļoju, tad ir kaut kur tuvumā rokas stiepiena attālumā. Esmu viņu iemācījusi kā sunīti. Metu saburzītu papīra gabaliņu, viņa to noķer un atnes man. Ļoti gudra.
Es reizēm jokoju, ka arī esmu kā princese, tikai bez prinča, jo visiem prinčiem ir jāiztur trīs pārbaudījumi. Viens no tiem ir uzzināt to, ka man ir Villebranda sindroms. Es ceru, ka pienāks diena, kad kāds izturēs visus trīs pārbaudījumus...”