Nikolajs Prisakars, 59 gadi. Marfāna sindroms
Nikolaja galvenais atbalsts ir sieva Mārīte, ar kuru kopā viņš ir kopš 1986.gada. Mārītei tas ir pamatdarbs: “Nikolajam sagādā grūtības kaut kur pašam aiziet, bet es 22 gadus esmu nostrādājusi slimnīcā un daudz ko varu izdarīt. Mani pārsteidz Nikolaja dzīvesprieks. Viņš nekad nav noskumis, nekad nerunā par slimību, nekad neraud, paļaujas liktenim, saka: “Kas būs, tas būs!” Tas ir pārsteidzoši, jo viņam bijušas tik daudzas operācijas – gan sirds, gan galvas, citas... Bet viņš vienmēr dodas uz tām ar mierīgu prātu un ne par ko nepārdzīvo. Es tā par to viņu cienu! Pati esmu enerģiska, ātra pēc dabas, bet viņš ir lēns, nekad nav impulsīvs – ļoti labs raksturs.
Jaunībā mācījos Moldāvijā, skaidri runāju moldāvu valodā – mani nevarēja aprunāt! Iepazināmies tur, bet nekadu īpašo iespaidu viņš uz mani neatstāja, jo man patika tumšmataini un es biju vella pilna! Tomēr nejauši satikāmies stacijā Rīgā, kaut kas mani aizķēra un mēs sākām satikties, pēc kāda laika apprecējāmies. Dažus gadus pēc kāzām viņš saslima... Es nevaru iedomāties labāku vīru – viņš mani tā ir lutinājis un lutina joprojām! Vienmēr ziedi, dāvanas, nekad neaizmirst apsveikt ne 8.martā, ne citos svētkos.
Nikolajam ļoti garšo konfektes, īpaši šokolādes! Slimības dēļ saldumus ēst nedrīkst, es pieskatu, aizliedzu to darīt, atļauju tikai vienu reizi mēnesī. Tad nu viņš, saņemot pensiju, nopērk šokolādīti un saka: “Это для доброты!””