Dzīve ir kā bezdelīgas lidojums caur paspārni. Pazibēja gar acīm un pazuda. Nezinām, no kurienes bezdelīga atlaidās un arī, nedz kurp tā aizlidoja.  Šūpulis un kaps ir dzīves īsā brīža robeža, kuras vēl nevienam nav izdevies nojaukt. Kas piedzimis, tam jānomirst. Tas ir, ko cilvēks zina visneapšaubāmāk.
  Bet mēs dziļi sirdī vienmēr nodrebam, kad stāvam pie kapiem, kuros aprokam savus draugus. Nodrebam ne tik daudz nāves baiļu dēļ, ka tās nejēdzības un pretrunu dēļ, ko nespēj apjaust mūsu prāts. Prāts jautā šādos brīžos:'' Kamdēļ mēs dzīvojam? '' Bet kaps neatbild. 
  Kas atbildēs uz šo nolāpīto jautājumu? ...
 ... ''Mēs dzīvojam šajā pasaulē, lai dzīvodami uzceltu sevī jaunu dvēselīgu pasauli, kas pastāvēs arī tad, kad augums būs miris un mūsu acis vairs ārējo pasauli neredzēs''  
                                                
                                                                        Ernests Brastiņš

Ernests Brastiņš (Dzimis -1892. gada 19. marts, miris -1942. gada 28. jan... Lasīt tālāk

 Ūsiņš nāk, Ūsiņš nāk,Mārtiņš nāk vēl labāks:Ūsiņš nāk zaļu lauku,Mārtiņš rudzu apcirknīti.
Mārtiņi ir ziemas iesākums.
'' Mārtiņos izbeidzas rudens darbi. Mārtiņi ir pēdējā pieguļas, ganīšanas, aršanas un kulšanas diena. Kā Mārtiņu ēdiens tiek daudzināts gailis un vista. Vēlākos laikos ieviesās arī zoss, bet dainas par to vēl nerunā. Mārtiņos staigā noviepušies Mārtiņbērni, kas nozīmē svētību nesošos veļus. Kurzemē starp Mārtiņbērniem ir arī Miesmetis. Mārtiņos tiek daudzināts Pērkons kā vasaras graudējs, lietus devējs un ražas audzētājs.  Mārtiņš ir dilstošās saules cilvēkojums, tāpat kā Ūsiņš austošās. Senindiešiem sanskritā Martaņda ir saules teiksmu tēls un cīnītājs mežakuiļa izskatā. Arī mums Mārtiņš ierodas un aiziet ar kara troksni un ziemas svinamās dienās ēd cūkas šņukuri līdz Meteņiem. ''
                                                                 Brastiņu Ernests ''Cerokslis'' 11932.gadā... Lasīt tālāk

 Saule ir visa dzīvā pamats, bez saules nebūtu nedz ziedošu puķu pļavas, nedz zaļā meža šalkas, nedz dzērvju kliedzieni rudens rītos, nedz mūs, nedz mūsu tautas.

   Jau no laika gala mūsu seņči to ir godājuši, cienījuši, dzīvojuši un strādājuši pēc saules ritējuma cikla, apzinājušies tās spēku un burvību. Viss spēcīgākā saules ietekme uz visu dzīvo ir vērojama saulgriežu dienās, kas saistītas ar saules stāvokli debesu lokā, tapēc šīs dienas mūsu seņčiem un mums ir svētas un godājamas.

   No četriem saulgriežiem, viss mīļākie un gaidītākie ir Ziemas saulgrieži( visgarākā nakts, visīsākā diena) un Jāņi( Vasaras saulgrieži, visgarākā diena, visīsākā nakts), kas ir pašas brīnumainākās dienas visa gada garumā. Bez šiem diviem saulgriežiem ir arī Lieldienas( pavasara saulstāvji) un Miķeļi( rudens saulstāvji), kad nakts ir vienād garas ar dienu. Visi četri saulgrieži ietilpst astoņās gadskārtās, kur bez jau minētiem saulgriežiemietilpst arī Meteņi, Ūsiņi, Māras un Mārtiņi. Šo svētku pamatā ir s

... Lasīt tālāk

Kur, Jumīti, tu gulējišo gaŗo vasariņu?-Tīrumiņa vidiņā,zem pelēka akmentiņa. 
LTDZ 28543
 ''Apjumības ir rudens svinamais laiks.
 Šai laikā notiek ražas novākšana, un tamdēļ šis rudens svināmais laiks saistas ar appļāvībām. Appļāvības tautā dēvē arī par apjumībām, jo tad tiek daudzināts Jumis un Jumala kā dzīvības un ražas princips. Tautas dzeja un paražas apvijušas Jumjus ar daudzām darbībām, rotaļām un dziesmām. Apjumībās cepuši īpašu Jumja klaipu, kas atšķīries no citiem ar savu lielumu un veidu.  Senāk Jumju diena esot svinēta Miķeļu dienā 29 sept. , kaut arī raža jau bijusi novākta. Liekas Apjumību novirzīšana no rudens saulgriežiem veicinajusi ražas novakšana dažādos laikos. Jumja vārds atskan arī indiešu mitoloģijā kā Yama un Yami, kas tur tiek turēts par cilvēka sākumu un par Viņsaules mirušo gādiniekiem. Mūsu Jumis ir tikai dzīvības pamiršanas noslēpuma daudzinājums.''

             Ernests Brastiņš / ''Cerokslis'' 11932. gadā... Lasīt tālāk

                                                                      Mans sākums nav mūra nami... Lasīt tālāk

Ernests Brastiņš.


 
Pastāv teorijas, kas tautu dēvē par rakstura vienību. Šīs teorijas ir tuvu patiesībai un dziļi aizskaŗ ļoti svarīgu lietu, proti tā saukto tautas dvēseli. Taču kā pazīme, pēc kuŗas pazīst nācijas, raksturs ir vienvērtīgs ar pārējām tautas pazīmēm. Var teikt, ka katrai tautai ir sava īpaša garīga satversme, kas ir tikpat stingra kā anatomiskās īpatnības. No viņas nāk jūtas, domas, ticējumi, iestādījumi. Nacionālais raksturs savā ziņā sastingusi tautas vēsture, kuŗā parādās kopīgā pagātnē radušās garīgās īpašības.
Tautības mācība, 1936... Lasīt tālāk

''Gandrīz katrā tautā ir tautībnieki, kuriem vārds tauta un tautiskums ir patstāvīgi mutē, bet viņu darbos un dzīvē to neredzam. Tie piekopj tukšu tautismu, runādami tukšus vārdus. Bieži vien šos vārdus visskaļāk mēdz izrunāt tie, kuri vismazāk izpratuši nacionālisma patieso saturu, dodami tam gluži patvaļīgu jēgu. Tie ir tā saucamie ''arītautieši'', kas lieto svarīgus vārdus, neizdibinādami viņu patieso un dziļāko nozīmi.  Otra ļaužu grupa ir tādi, kas teorētiski un prātnieciski labi pārzina nacionālismu un viņa konsekvences, bet neizpilda to, ko prasa tautiskā ideja un tautiskums. Te parādās savs kūtrums un nevarība, kas neļauj pāriet no vārdiem uz darbiem. Kā dzīvotāji un darītāji šie ļaudis ir palikuši pakaļ savām domām un runām Pastāv nepārkāpjama plaisa starp šo tautiešu zināšanām un gribēšanu, starp atziņu un viņas piepildījumu. Tautisma filozofija un tautiskuma teorija šais ļaudīs nesaskan ar praktisko dzīvi.  Taču patiesā tautismā iekšējās atziņas cenšas izlīdzināties ar ārēji... Lasīt tālāk

...“Kas ir augstākā vērtība, lielākais labums šai jaunajā tikumībā? Cilvēks, cilvēce vai Dievs? Ne viens, ne otrs, ne trešs, bet tauta! Tauta ir augstākā vērtība, labums un svētums! Tauta pasaules centrā! [..] Tauta ir svētums, lūdzu neapstrīdēt to!”...

                                                                                                                           1934.gads Ernests Brastiņš