Principā pikets kā protesta forma sevi ir izsmēlis. Sanāk pie Saeimas vai Ministru kabineta neorganizēts cilvēku pūlis, izkliedz pāris saukļus, palamājas, atrāda savus plakātus un izklīst pa mājām vai tuvējiem lokāliem, lai mazliet sasildītos pēc it kā labi padarīta darbiņa. Viss jau būtu labi, ja piketa efektivitātes galvenā mēraukla būtu pēc iespējas lielāks cilvēku bars. Bet nav. Iznāk no Saeimas mājas Gundars Daudze, grib parādīt, ka ir dzirdējis bļaustīšanos, vēlas (droši vien) kaut ko paskaidrot vai vismaz samelot, bet nē, neviens neļauj, bļauj tikai tālāk - zagļi, zagļi, atlaist Saeimu, nodevēji. Gundars ieiet atpakaļ, stāsta saviem kolēģiem - sanākuši daudz cilvēku, redzēju uztraukumā tikai divus plakātus: bez augstākās izglītības tikai valdībā un Piešķirt atlaides roltoniem. Neko citu nedzirdēju, tikai bļaustās; nesaprotu, ko grib. No papēžiem dūšu uz augšu saceļ Izglītības ministre Tatjana Koķe un arī iziet ārā. Pūlis bļauj - Koķes demisiju, Koķes demisiju! Neviens gan īsti n…... Lasīt tālāk