Pirmizrādē Eiropas Parlamentā piedalīsies filmas režisors Aigars Grauba un producents Andrejs Ēķis, kuri pirms filmas tiksies ar skatītājiem, lai stāstītu par tās tapšanas procesu. Pasākumā būs iespēja satikt arī mūsdienu Latvijas «zelta puišus» jeb bobsleja četrinieka pārstāvjus Oskaru Melbārdi, Daumantu Dreiškenu un Arvi Vilkasti.

«Priecājos par savu kolēģu izrādīto lielo interesi par filmu, kā arī par atsaucību no Briselē dzīvojošajiem latviešiem un viņu draugiem. Manuprāt, šī ir lieliska iespēja ne tikai popularizēt Latvijas kino ārpus mūsu valsts robežām, bet arī atgādināt citu valstu EP deputātiem, ka pirms Otrā pasaules kara Latvija bija neatkarīga valsts Eiropas nāciju saimē ar spēcīgu nacionālo pašapziņu un izcilu basketbola komandu,» norāda EP deputāte Inese Vaidere.

Filmas «Sapņu komanda 1935» pirmizrāde Latvijā notika tikai 2012.gada nogalē - 19.novembrī, bet tā  ātri kļuva par 2012.gada skatītāko latviešu filmu. Latvijā filmu līdz šim jau ir noskatījušies gandrīz 150 000 ska

... Lasīt tālāk

Filmas Sapņu komanda 1935 veidotāju aicinājumam atminēties tikšanos ar kādu no 1935. gada Latvijas basketbola valstsvienības dalībniekiem atsaucās Egils Ramiņš. Viņa stāsts ir par laiku, kas pavadīts kopā ar Eduardu Andersonu 50. gadu sākumā izsūtījumā Sibīrijā. Par unikālu notikumu – basketbola spēli lēģerī 1953. gada vasarā starp Latvijas un Lietuvas valstsvienībām, turklāt sportisti bija tērpi abu valstu nacionālo krāsu tērpos. To organizēja Eduards Andersons kopā ar basketbola entuziastiem no Lietuvas.

„Tas bija notikums, par kuru brīnās ikviens, kam to esmu atstāstījis,” sarunas laikā teiks sirmais kungs, veterinārdoktors, Valsts emeritētais zinātnieks Egils Ramiņš.  Un vēl šodien šis stāsts raisa apbrīnu.

Egils Ramiņš: Ar Eduardu Andersonu es satikos lēģerī Vorkutā. Es biju apvainots un notiesāts kā pretpadomju grupas dalībnieks, man bija piespriests desmit gadus ieslodzījums labošanas darbu nometnēs, un biju aizsūtīts uz Vorkutu. Par ko izsūtījumā bija nonācis Andersons savā starp

... Lasīt tālāk

Vai Tev dzīvē ir kāds mērķis, moto pēc kā Tu vadies?
Jo vairāk laika paiet kopš akadēmijas, jo vairāk es atceros to visu, ko mums mācīja mūsu vadītājs Mihails Gruzdovs. Viņš daudz stāstīja gan par teātri, gan par dzīvi vispār. Par attieksmi pret cilvēkiem, pret sievietēm un par ētiku. Katru dienu ataust kāda atmiņa no tā, ko viņš ir stāstījis. Ētika stāv pāri visam– jābūt pieklājīgam un galvenais bez rupjībām. Un sieviete vienmēr ir jāciena, sieviete ir augstāk par visu, tā ir Dieva radība. Šo visu pārcilājot, es sakārtoju sevi, kā rezultātā tas palīdz man rast harmoniju.
Arī darbā, ja tev iedod kādu materiālu - patīk tev tas vai nē -, bet izdari to, cik vien labi vari. Izdari darbu tā, lai tev pašam par sevi nebūtu kauns.

Vai ir kāda loma, ko Tu vēl vēlētos nospēlēt?
Leļļu teātrī ir savādāks izvēles klāsts lomām un tēliem. Bet, kad es akadēmijā mācījos, tad likās, ka savās lomās būšu tikai galvenais un baigais mīlētājs (smejas). Tagad prātīgāks palicis, la…... Lasīt tālāk

Kas ir Tava ģimene?
Tas ir tas, kas esmu es. Mana ģimene esmu es. Manu es veido mana mamma, manas māsas, ome – šīs ir sievietes, kuras es ļoti mīlu uz šīs pasaules. Mans brālēns, Mārtiņš, kurš arī ļoti atbalstīja mani. Viņš arī veido manu ģimeni.
Mani draugi, radinieki. Es esmu lepns ar savu ģimeni un es viņus ļoti mīlu. Tā laikam ir tā mana lielākā bagātība un mans lielākais spēks, ar ko es varu lepoties šajā pasaulē.

Kas Tevi iedvesmo?
Satiktie cilvēki dzīvē. Situācijas. Nejauši izdzirdēta mūzika, kuru tu nezini, bet dzirdi kādas notis, un tās tevi iedvesmo. Principā nejaušība iedvesmo. Man nav konkrētas mūzas, kas iedvesmo. Kādreiz ceru, ka būs. Arī saule, lietus – lietū ļoti liela enerģija. Skraidīšana pa peļķēm. Tas arī mani iedvesmo un dod spēku. Draugi, ģimene.

Vai Tu nodarbojies ar sportu?
Es spēlēju basketbolu. Bērnībā spēlēju, arī tagad, kad laiks, dažkārt Liepājā savācamies bariņš un aizejam uzspēlēt. Ar sportu nekad neesmu bijis svešs, v…... Lasīt tālāk

Kas, tavuprāt, ir bijusi līdz šim tava nozīmīgāka loma?
Man visas lomas ir spilgtas. To vispār ir grūti pateikt, jo vienu brīdi viena loma svarīgākā, bet otru brīdi pavisam cita. Tās mainās pēc noskaņojuma. Nu, protams, spilgtākā ir „Skroderdienas silmačos”, jo tā ir latviešu teātra fenomens. Tas ir kā Anglijā spēlēt Šekspīra “Roemo un Džuljetu”, tikai pie mums ir „Skroderdienas Silmačos”.
Vēl spilgta ir pati pirmā - „Jūdasa skūpsts”-, kur beigās vajadzēja saņemties kailam kāpt uz skatuves.
Bija mums tāda izrāde „Uz neatgriešanos”, kur spēlēju esesieti. Varas vīrs. Tā bija spilgta loma, jo man bija jārunā Hitlera uzruna. No galvas jāiemācās un jābļauj. Mēģinājuma procesā visi bijām pārsmējušies, bet tā bija viena no spilgtākajām lomām, kas iekritusi atmiņā..

Kas Tevi iedvesmo?
Mani iedvesmo mana ģimene. Tā ir mana sieva. Mēs abi daudz strādājam un tas laiks, kad esmu mājās ir diezgan maz tapēc, kad sanāk pabūt kopā, tā kārtīgi to izbaudām. Braucam ciemo…... Lasīt tālāk

Vai Tu nodarbojies ar kādu sporta veidu?
Man ļoti patīk peldēt. Bet baseina hlors grauž acis. Taču peldēt man tiešām patīk. Reiz ar Arti Robežnieku mēģinājām pārpeldēt Daugavu pie Salu tilta, taču tikām līdz pusei. Balstus skaitot saskaitījām, ka tā bija puse. Palika garlaicīgi un peldējām atpakaļ.

Pie kādiem projektiem Tu vēl šobrīd strādā?
Dotajā brīdī strādāju pie Aleksandra Puškina izrādes “Oņegins. Komentāri.” Mēģinam parādīt cilvēkus nevis kā romantiskus personāžus, bet kā cilvēkus ar miesu un sviedriem, mēģinam restaurēt un paskaidrot to vidi, par kuru raksta Puškins. Un par to, cik liela nozīme tajā laikā bija godam, jo gods bija augstāk par visu, un šo fenomenu mēģinam izskaidrot. Tajā pašā laikā, mēģinam arī nezaudēt poēziju, kas raksturīga Puškina daiļliteratūrai.

Kas Tevi iedvesmo?
Daba. Ļoti. Mums ar ģimeni ir lauku mājas, kur braucam gan ziemā, bet vairāk vasarā. Un tur ir daba. Mani iedvesmo putni, dzīvnieki, arī odi mani iedvesmo, kad tie…... Lasīt tālāk

Kura, pēc Tavām domām, ir Tava līdz šim nozīmīgākā loma?
Zini kā ir - uz to brīdi visas liekas ļoti nozīmīgas. Savādāk nemaz nevar būt!

Vai ir kāda loma, sajūtas, ko Tu vēl vēlētos nospēlēt uz skatuves?
O, jā, ir gan! Gribētu attēlot to sajūtu, kas ir kā nomazgāta, tīra seja – kaut ko pilnīgi vienkāršu. Grūti noraksturot, bet tā loma ir tēlot pilnīgi ne sevi. Pēc sajūtām tas varētu būt kā, ja tu būtu izburzīts, vienkāršs, bet ar to saburzīto efektu. Ne svaigs, bet izskalots. Sarežģīti noraksturot, bet pati to lomu redzu. Katrā gadījumā tā būtu kino loma, ne teātra. Saņurcīts palags.

Ja Tu nebūtu aktrise, kā Tev liekas, ar ko Tu nodarbotos?
Es nezinu. Nav variantu īstenībā. Bet man patīk gleznot. Iestājos tagad Mākslas akadēmijā.
Patīk ceļot. Jā, gribētu nodarboties ar kaut ko, kas saistītu ar ceļošanu, rakstīt ceļojuma piezīmes. Vēl labāk būtu, ja es varētu stāstīt un kāds cits to pierakstītu! (smaida) Nav tā, ka ļoti patiktu rakstīt. Videob…... Lasīt tālāk

Kas Tu esi un, no kurienes Tu nāc?
Es esmu Mārtiņš Liepa, dzimis esmu Saldū. Līdz 17 gadiem tur mācījos un arī basketbola skolā trenējos. Visa mana jaunība un bērnība Saldū pavadīta.
Kultūras akadēmijā es mācījos Valmieras kursā, pie Krilova. Es gan negribētu teikt, ka augu ar tādu doma, ka būšu aktieris. Īsā versija ir tāda, ka tad, kad mani atveda no slimnīcas mājās, tad omamma paskatījusies uz mani un teikusi, “Šis būs aktieris!”. Kapēc? Nezinu!



Kas ir Tava ģimene?
Varētu būt, ka uz abām rokām nemaz nesanāks visus pirkstus saskaitīt ar tiem tuvākajiem radiem. Respektīvi – mamma, omamma, Laurītis [norāda uz puisi, kas sēž pie blakus galdiņa Teātra bāra kafejnīcā], viņš arī mana ģimene, māsa un viņas abi bērni. Divas krustmātes, krusttēvs, tante. Viss pa lielam. Lai gan ir vēl arī brālēni un māsīcas.
Māte mana bija prokurors. Tas arī lielā mērā izveidojis manu personību, jo man vienmēr bija jāuzvedas godīgi. Saldus jau nav gluži megapole, tur vis…... Lasīt tālāk

Piedalies LMT aptaujā un laimē ielūgumu divām personām uz 'Sapņu komandas 1935' seansu 19. novembrī plkst. 14:00 kinoteātrī Splendid Palace.

http://www.draugiem.lv/lmt/api/sapnukomanda

Detalizētāka informācija: http://bit.ly/SQ76BB

Pie kādiem projektiem Tu vēl šobrīd strādā?

Ja godīgi, tad kino un teātris arī ir tas vienīgais, kas mani šobrīd nodarbina. Kino, protams, ka mazāk. Savukārt teātrī šogad man ir bijušas kādas piecas pirmizrādes. Un tas ir diezgan daudz.

No filmām, man ļoti patīk atbalstīt studentu veidotās filmas. Man liekas, ka tā ir nākotne gan jaunajiem režisoriem, gan operatoriem, jo viņiem visu laiku ir kādi kursa darbi, diplomdarbi. Tās pārsvarā ir īsfilmas, mākslas filmas, kas vēl nav profesionalitātes kalngals, bet viņiem tie ir pirmie darbi. Un man tas ir svarīgi viņus atbalstīt. Paši aktieri uztaisīt filmas var tikai ļoti retos gadījumos, kad tiešām saslēdzas visi apstākļi. Ja jaunajiem režosoriem rezultātā nākas strādāt ar ģimeni vai savējiem, jo nav profesionāla aktieru komanda, tad viņš arī nekad neiemācīsies strādāt ar aktieriem.

Kāda, pēc Tavām domām, ir bijusi Tava līdz šim nozīmīgākā loma?

Iespējams teātra kritiķi to tā neatzīs, bet monoizrāde “Cilvēks Kar…... Lasīt tālāk