„Reiz dziļā ciedru koku taigā, noguris mednieks nolēma pārnakšņot zem liela un plata ciedra koka. Zem tā kroņa bija silti un mājīgi. Ciedrs bija ļoti vecs, tas viss bija noklāts ar dzīslainiem zariem, bet uz zemes pie viļņotiem zariem viss bija noklāts ar biezu skuju segu, kuras sakrita tur pa ilgiem jo ilgiem ciedra dzīves gadiem. Ciešā miegā aizmiga mednieks uz mīkstas ciedru skuju segas. Pirms sauleslēkta tas atmodās. Viņš saklausīja kāda stenēšanu un klusas balsis. Tur sarunājās vecais ciedrs, zem kura gulēja mednieks un jaunais ciedrs, kas auga blakus. Vecais ciedrs stenēja un žēlojās par vecumu un bezspēcību. Teica tas par to, ka nevar vairs nostāvēt. Jaunais ciedrs izbrīnījās un teica, ka vēl vakar dzirdēja šīs pašas žēlabas. Vecais ciedrs atbildēja, ka būtu nogāzies vēl vakar, bet zem viņa kroņa apgūlās pārnakšņot noguris ceļinieks. Sadzirdot šos vārdus, apžēlojās mednieks par veco ciedru kurš tik bieži ir palīdzējis medniekam ceļā. Piecēlās mednieks, noglaudija vareno ciedra stumbru un nogāja malā. Sašūpojās vecais ciedrs un ar garu atvieglojuma nopūtu nokrita Zemē. Pat mirstot ciedrs rūpejas par cilvēku, par to, ka cilvēks izturas pret ciedru ar rūpēm un mīlestību.”