!!!
"Es no sirds visiem novēlu drosmi, jo pienāks brīdis, kad atmošanās eiforijas rozā brilles nokritīs. Citam tas notiek ātri, cits tajā eiforijā dzīvojas mēnešiem, pat gadiem. Bet tad atvērsies acis un nāksies ieraudzīt, cik daudz sveša ir tavā dzīvē; ka reālā atmoda ir kaut kas absolūti cits, nekā tika izdomāts (cilvēkam vēl esot ierobežotajā apziņā un eiforijas skurbumā). Tas prasīs plesties, tīrīties, pārveidoties, atlaist. Iespējams, būs liels apjukums un šaubas. Visa atbildība par savas dzīves radīšanu nonāks tavās rokās, jo nekā cita jau nav. Vairs nebūs, kam uzvelt vainu par likstām, tikai tu pats – tas, kas tu esi; un enerģija, kas kalpo. Tavai cilvēciskajai būtības daļai vairs nebūs, kur pieķerties, jo, tiklīdz tas tiks darīts, būs mācībstunda ārējā realitātē. Tiklīdz analizēsi, rakņāsies vecos krāmos – atkal mācībstunda utt. Kādu laiku būs grūti gan ķermeniski, gan morāli. Ķermenis mainīsies, tam jāmainās, jāattīrās, būs jāpielāgojas jaunajai esības formai, tādēļ šķitīs, ka uzdod veselība neizskaidrojamos variantos, un vienlaicīgi kolektīvā apziņa spēcīgi raus atpakaļ vecajā, bet tur vairs tu neiederēsies, jo jebkas, ar ko sastapsies, šķitīs kā tūkstošiem reižu atsildīta bezgaršīga zupa un absolūta bezjēdzība..." fragments no "Atcerēties sevi, apzināties… Un ļaut sev būt mīlestībā. Tagadnes vibrāciju piesātināta saruna ar rakstnieci Kristīni Mucinieci" ŽURNĀLA TAKA augusta numurā