1 attēls • 28. apr 2020 18:38
Kā gūt harmoniju sevī. 1.daļa
Lai gūtu harmoniju sevī, veidotu un nostiprinātu cieņpilnas attiecības ģimenē un ar apkārtējiem, ir vērts ieklausīties gudros padomos. Kad mūs vairs neierobežo mūsu domājošais prāts, ciešanas un sāpes izzūd - mēs varam doties pretī jaunai izpratnei par attiecībām, dabu un dziļo gudrību, kas rodama klusumā.
Problēmas ir prāta radītas un to pastāvēšanai ir nepiecieša...VairākKā gūt harmoniju sevī. 1.daļa
Lai gūtu harmoniju sevī, veidotu un nostiprinātu cieņpilnas attiecības ģimenē un ar apkārtējiem, ir vērts ieklausīties gudros padomos. Kad mūs vairs neierobežo mūsu domājošais prāts, ciešanas un sāpes izzūd - mēs varam doties pretī jaunai izpratnei par attiecībām, dabu un dziļo gudrību, kas rodama klusumā.
Problēmas ir prāta radītas un to pastāvēšanai ir nepieciešams laiks. Tās nespēj izdzīvot tagadnes realitātē. Ja cilvēks ir pilnībā nodevies tagadnei, nav iespējams būt problēmu nomāktam. Problēmas neeksistē. Ir tikai situācijas, ar ko vai nu tūlīt jātiek galā, vai arī jāatstāj tās mierā un jāpieņem kā pašreizējā brīža sastāvdaļa, līdz tās pazūd pašas no sevis vai arī kļūst atrisināmas. Ja otra cilvēka pagātne būtu tava pagātne, viņa sāpes būtu tavas sāpes, viņa apziņas līmenis - tavs apziņas līmenis, - tu domātu un rīkotos tieši tā, kā to dara viņš. Apzinoties šo, nāk piedošana, līdzjūtība, miers.
Kamēr tavu dzīvi nosaka patmīlība, liela daļa tavu domu, jūtu un darbību rodas no vēlmēm un bailēm. Attiecībās tu vai nu baidies no otra cilvēka vai arī kaut ko no viņa vēlies. Patmīlībai nepieciešams būt nemierā ar kaut ko vai kādu. Tieši tāpēc cilvēks meklē mieru, prieku un mīlestību, bet ilgākā laikā nevar tos paciest. Cilvēks saka, ka vēlas laimi, bet ir atkarīgs no tā, ka ir nelaimīgs.
Sajūtu, ka esi nelaimīgs, nosaka nevis tavas dzīves apstākļi, bet gan tas, kā ierīkots tavs prāts. Prāts pastāv nepietiekamības stāvoklī un tāpēc vienmēr ir kārs pēc kaut kā vairāk. Pieķeroties prātam, tu viegli kļūsti garlaikots un nemierīgs. Viss ļaunums ir neapzināšanās sekas. Jūs varat atvieglot neapzināšanās sekas, taču nav iespējams no tām atbrīvoties, kamēr neesat atbrīvojies no to cēloņa. Patiesās pārmaiņas notiek iekšienē, nevis ārpusē.
Domāšanas straumei ir milzīga inerce, kas var viegli aizvilkt tevi līdzi. Ikkatra doma grib būt vissvarīgākā. Tā vēlas paņemt visu tavu uzmanību. Lūk, jauns garīgs vingrinājums - neuztver savas domas pārāk nopietni. Nākamais pakāpiens cilvēka evolūcijā ir iziet no domu robežām. Tas ir steidzams uzdevums. Nevis vispār nedomāt, bet gan nepieķerties domām pilnībā, nebūt to pakļautībā. Lielākā daļa cilvēku visu savu dzīvi pavada, ieslodzīti savu domu robežās. Viņi nekad neaiziet aiz šauras prāta veidotas un sevī vērstas pašapziņas, kuru nosaka pagātne. Īstenība ir vienots veselums, kur viss ir saistīts, kur nekas nepastāv pats sevī un viens pats.
Domāšana sadrumstalo īstenību - tā saskalda to priekšstatu druskās un gabaliņos. Dzīves dalīšana pagātnē, tagadnē un nākotnē ir prāta radīta un pilnīgi maldīga. Pagātne un nākotne ir domu veidoli, prāta abstrakcijas. Vienīgais, kas ir īsts, ir tagadne. Nav atsevišķu lietu vai notikumu. Zem redzamās virskārtas viss ir saistīts, viss ir daļa no Visuma pilnības, kas radījusi veidolu, kādā redzam šo mirkli.
Cilvēka prāts vēlmē zināt, izprast un kontrolēt jauc priekšstatus un viedokli ar patiesību. Tev ir jābūt plašākam par domām, lai aptvertu: lai kā arī tu skatītos uz savu dzīvi vai kāda cita dzīvi vai uzvedību, lai kā vērtētu jebkuru situāciju, tas ir tikai skatpunkts, viena no daudzām iespējamām perspektīvām.
Dogmas - reliģiskas, politiskas, zinātniskas - rodas no kļūdainas pārliecības, ka domās var ietvert īstenību vai patiesību. Dogmas ir kolektīvas domāšanas cietumi. Un, lai cik tas būtu dīvaini, cilvēki mīl savas cietumu kameras, jo tās viņiem dod drošības sajūtu un maldīgu "es zinu" sajūtu. Visu veidu aizspriedumi netieši norāda, ka tu esi pieķēries domājošajam prātam. Tas nozīmē, ka tu redzi nevis otru cilvēku, bet tikai savu priekšstatu par viņu.
Turpinājums sekos
