VALTRAUTEI ŠEIBEI 100
2 attēli • 7. mai 2021 11:00
VALTRAUTEI ŠEIBEI 100
2021. gada 7. maijā savā 100. dzimšanas dienā mums jāpiemin gleznotāja un grafiķe Valtraute Edīte Erna Šeibe. Iespējams, ne visai daudz cilvēku viņu zināja (viņas vārds nav minēts Latvijas mākslas enciklopēdijās), un, iespējams, pavisam maz ir arī tādu, kas viņu vēl varētu atcerēties. Jo Valtraute ir jau tagad aizgājušo mākslinieku – Arņa Zupiņa, Zigurda Kampara, Eduarda Ka...VairākVALTRAUTEI ŠEIBEI 100
2021. gada 7. maijā savā 100. dzimšanas dienā mums jāpiemin gleznotāja un grafiķe Valtraute Edīte Erna Šeibe. Iespējams, ne visai daudz cilvēku viņu zināja (viņas vārds nav minēts Latvijas mākslas enciklopēdijās), un, iespējams, pavisam maz ir arī tādu, kas viņu vēl varētu atcerēties. Jo Valtraute ir jau tagad aizgājušo mākslinieku – Arņa Zupiņa, Zigurda Kampara, Eduarda Kalniņa, Tairas Haļāpinas, Herberta Siliņa laika biedre. Viņas mūžs bija grūts: tēvu viņa zaudēja jau pavisam drīz pēc savas piedzimšanas, Jelgavā, Liepājā mira mamma ar ātro tuberkulozi, arī brālis. Par Valtrautes audžumātēm kļuva mātes māsas Lizete un Elizabete Zībertes, kuras dzīvoja Žocenē un Mērsragā, tur pagāja viņas bērnības skaistās vasaras. Mācoties Liepājas lietišķās mākslas skolā, arī viņa saslimst ar tbc, un šīs slimības uzliesmojumi neļāva Valtrautei pabeigt Mākslas akadēmiju.
Taču tie, kas viņu pazina, noteikti teiktu, ka Valtraute vienmēr ir bijusi nebeidzama optimiste: viņai bija daudz draugu, arī mākslas akadēmijas studenti-talsinieki, kuri izveidoja brigādi un tad pašdarbības teātru dekorācijas tika gleznotas visā Latvijā, arī Talsos. 1952. gadā Valtraute sāk aizrauties ar burāšanu: viņas komanda, kurā bija arī tādi slaveni burātāji kā marīnisti Eduards Kalniņš un Aleksandrs Zviedris, burāja ar magoņkoka jahtu “Varavīksne” (… “vētras laikā čaļi baltās biksēs uz klāja bezsamaņā”…). Piedzīvojumi jūrā tuvina Valtrauti ar Eduardu Kalniņu: astoņus gadus viņi bija pāris.
Mākslā viņa izvēlējās grāmatu, žurnālu un avīžu ilustratora amatu: “Cīņa”, “Zīlīte”, “Rīgas Viļņi”, “Padomju Latvijas Sieviete”, kalendāru un bērnu grāmatu ilustrācijas, dažreiz kaut kas tika nodrukāts arī Talsu “Padomju Karogā”. Viņas mākslinieces rokraksts veidojās 1960. – 1970. gadiem raksturīgajā ilustrāciju stilistikā; košas krāsas, askētiskas, stilīgas bērnu figūriņas, mīļums un sirsnība…
1970. gadā Valtraute pirmo reizi aizbrauc uz Uzbekiju un uzreiz iemīl šo zemi (uzbeku bērnus audzina Saule un Dievs!), rodas sadarbība ar uzbeku bērnu žurnālu, ātri jārada bērnu grāmatiņas “Oikiza un Rustams ciemos” makets. Uzbeki ir garīgi stipri cilvēki, viņi palīdz latviešu māksliniecei noturēt garīgo līdzsvaru pēc vīra Ivara Survillo emigrācijas uz VDR. Kopš 1984. gada Valtraute Šeibe atsāk piedalīties Talsu mākslinieku-novadnieku izstādēs. Priecājos, ka iepazinu šo tik dāsno un sirsnīgo cilvēku – mūža nogalē viņa daudz palīdzēja saviem draugiem, kuri bija zaudējuši veselību, bija kopjami un apciemojami slimnīcās (par to arī man viņai jāsaka paldies!). Valtraute gāja pie Eduarda Kalniņa līdz viņa pēdējām dienām 1988. gadā. Viņa nomira Rīgā 2007. gada 7. maijā, apglabāta Matīsa kapos. Talsu novada muzeja krājumos ir ap desmit Valtrautes Šeibes grafisko darbu, arī eļļas glezna “Dārzs Žocenē”.
Guna Millersone,
Talsu novada muzeja galvenā speciāliste mākslas jautājumos
Attēli: Valtrautes Šeibes ilustrētās grāmatas latviešu un uzbeku valodās, 1969. g. TNMM 32556, 1972. g. TNMM 32557
#talsumuzejs #talsi #talsunovads #visittalsi #maksla #vesture #museum #talsimuseum #novadnieki
